— Tālab tad nu, — vecais Ebitss sacīja drūmā cienībā, — nav vairs neviena, kas man medītu gaļu vecuma dienās, un es izsalcis sēžu pie pavarda un stāstu šos notikumus baltajam cilvēkam, kas devis man ēdienu un stipru tēju, un tabaku manai pīpei.
— Tā ir melīgo un ļoti nožēlojamo balto cilvēku vaina, — Zilla griezīgā balsī paziņoja.
— Nē, — sirmgalvis atteica savā laipnīgajā stūrgalvībā. — Tas viss tālab, ka baltā cilvēka ceļš nav izprotams un nekad nav divreiz viens un tas pats.
SNIEGA CEĻA GUDRĪBA
Sitka Čārlijs bija sasniedzis neiespējamo. Citi indiāņi sniega ceļa gudrību varbūt apguva ne sliktāk kā viņš; taču viņš vienīgais izprata baltā cilvēka gudrību, goda jūtas un likumus sniega ceļā. Tomēr šīs zināšanas viņš nebija ieguvis vienā dienā. Pirmatnējs saprāts tikai gausi darina vispārinājumus un tam vajag daudz faktu, kuriem jāatkārtojas vairākkārt, lai pēdīgi rastos izpratne par tiem. Sitkam Cārlijam jau kopš bērnības bija pastāvīga saskare ar baltajiem, un, kļuvis par vīru, viņš izlēma saistīt savu likteni ar tiem, līdz ar to uz visiem laikiem
aiziedams no savas cilts ļaudīm. Pat tad vēl, bijīgi atzīdams, gandrīz vai godinādams balto cilvēku varu un daudz prātodams par to, viņš spēja vienīgi noģist tās noslēpumaino būtību — goda jūtas un likumus. Un tikai pēc daudzu gadu gaitā papildus krātas pieredzes viņš pēdīgi bija ieguvis pilnīgu izpratni. Būdams svešinieks baltajiem, viņš, reiz ko uzzinājis, zināja to labāk nekā baltie paši; būdams indiānis, viņš bija sasniedzis neiespējamo.
No visa tā bija izaugusi zināma nicināšana pret savas cilts ļaudīm — nicināšana, kuru gan viņš bija paradis slēpt, bet kura šoreiz tomēr daudzvalodu lamu vārdu viesulī izgāzās pār Kā-Čuktes un Gauhī galvām. Tie pieplakdami luncinājās viņa priekšā kā divi atņir- gušies vilku suņi, pārāk gļēvi, lai lēktu pie rīkles, bet pārāk radniecīgi vilkiem, lai spētu slēpt savus ilkņus. Tie nebija nekādi skaistie radījumi. Sitka Čārlijs gan arī ne. Visi trīs viņi izskatījās taisni atbaidoši. Miesas viņu sejās nemaz nebija: vaigu kaulus lielākoties sedza nejauks kraupis, kas negantajā salā bija te sasprēgājis, te sasalis, bet acīs zalgoja drūma kvēle, kādu iegruzdina izmisums un bads. Cilvēkiem, kas nonākuši tādā stāvoklī, aiz goda un likuma robežām, nedrīkst uzticēties. Sitka Cārlijs to zināja; un tāpēc arī viņš pirms desmit dienām bija tos piespiedis pamest šautenes kopā ar pārējiem nometnes piederumiem. Viņa un vēl kapteiņa Epingvela šautene bija vienīgās, kas palikušas.
— Nāciet iekurt ugunskuru, — viņš pavēlēja, izvilkdams dārgo sērkociņu kārbiņu līdz ar nepieciešamajām sausas bērza tāss strēmelītēm.
Abi indiāņi īdzīgi ķērās pie darba, lasīdami nokaltušus žagarus un zarus. Viņi bija novārguši un bieži apstājās, lai atgūtu elpu, kas aizrāvās, kad viņi grīļodamies liecās lejup vai streipuļoja uz ugunskura vietu, ceļgaliem sitoties kopā kā kastaņetēm. Pēc katra gājiena viņi mirklīti atpūtās, būdami vārgi un līdz nāvei pārguruši. Brīžam viņu acīs iegula mēmu ciešanu panesīgā stoicisma izteiksme, bet tad atkal viņu es šķita laužamies uz āru ar savu mežonīgo saucienu: «Es, es, es gribu dzīvot!» — ar valdonīgo visas dzīvās radības saucienu.
No dienvidiem pūta lēns vējiņš, knaibīdams viņu ķermeņu atsegtās da]as un durstīdams sala ugunīgās adatiņas caur kažokiem un miesu līdz pat kauliem. Tālab, kad uguns, jautri sprēgādama, bija izkausējusi sniegā sev apkārt valguma loku, Sitka Cārlijs piespieda negribīgos biedrus ķerties pie vējtvera uzsliešanas. Tā bija gaužām vienkārša ierīce — vienīgi sega, kas apmēram četrdesmit piecu grādu slīpumā izstiepta vēja pusē gar ugunskuru. Sega aizturēja ledaino vēju un no mugurpuses un augšas atstaroja siltumu uz tiem, kuriem vajadzēja saspiesties šajā patvērumā. Tad noklāja slāni zaļu egles zaru, lai ķermeņi neskartos pie sniega. Šo pienākumu izpildījuši, Kā-Cukte un Gauhī sāka apkopt savas kājas. Viņu apledojušie mokasīni bija pagalam nonēsāti garajā ceļā, un upes ledus blīvu asās šķautnes bija saplosījušas tos skrandās. Viņu si- vašu zeķes atradās tādā pašā stāvoklī, un, kad tās bija atkausētas un novilktas, mironīgi baltie kāju pirkstu gali dažādās gangrēnas pakāpēs pauda savu vienkāršo stāstu par šo ceļu. v
Pametis tos abus žāvējam apavus un zeķes, Sitka Cārlijs pagriezās uz to pusi, no kurienes atnācis. Ari viņam kāroties kārojās apsēsties pie ugunskura un apkopt savu smeldzošo miesu, bet goda jūtas un likums to neļāva. Sāpēs viebdamies, viņš steberēja pār sasalušo klaidumu, ik solim kāja pretojās, ik muskulis atteicās darboties. Vairākkārt vietās, kur vaļējās ūdens lāmas starp ledus blīvām tikai nesen bija pārvilkušās ar ledus garoziņu, viņam nācās nežēlīgi piespiesties, lai paātrinātu kustības, jo trauslā pamatne zem kājām sašūpojās un draudēja ielūzt. Šādās vietās nāve varēja pienākt ātri un viegli; tomēr viņš nemaz nevēlējās izbeigt savas ciešanas.
Sitkas Cārlija arvien augošās bažas tomēr izgaisa, kad aiz upes līkuma viņš pamanīja gurdi velkamies divus indiāņus. Tie grīļojās un elsa kā cilvēki zem smagām nastām, kaut gan saiņi tiem uz muguras nesvēra vairāk kā dažas mārciņas. Viņš tiem aši ko pajautāja, un to atbildes šķita viņu atvieglojam. Viņš steidzās uz priekšu. Tālāk nāca divi baltie vīri, kas, no abām pusēm balstīdami, veda kādu sievieti. Arī tie kustējās kā pie
dzēruši, un locekļi tiem drebēja aiz noguruma. Tomēr sieviete tikai viegli atspiedās pret tiem, cenzdamās tikt uz priekšu pati saviem spēkiem. Sievieti ieraugot, prieka sārtums uz mirkli pārlēja Sitkas Cārlija seju. Sirdī viņš loloja dziļu cieņu pret misis Epingvelu. Viņš bija redzējis daudzas baltās sievietes, bet šī bija pirmā, kas uzņēmās sniega ceļu kopā ar viņu. Kad kapteinis Epingvels bija ierosinājis šo pārgalvīgo pasākumu un lūdzis Sitkas Cārlija palīdzību, viņš tikai nopietni nogrozīja galvu, jo tas bija vēl nepazīts ceļojums caur drausmīgajiem Ziemeļzemes plašumiem, un viņš zi-. nāja, ka tā būs vīru dvēseles spēku visgalējā pārbaude. Bet, uzzinājis, ka kapteiņa sieva tos pavadīs, viņš bez kādiem aplinkiem bija atteicies no jebkuras turpmākās dalības šinī pasākumā. Bijusi tā viņa paša tautības sieviete, iebildumi arī nebūtu radušies; bet sievietes no Dienvidzemes — nē, nē, tās bija pārāk maigas, pārāk vārīgas šādam pārdrošam pasākumam.