' Pulveris — dzeramas sodas, vīnskabes un cukura sajaukums putojoša dzēriena izgatavošanai. (Tulk.) labi zināja — ja piespriedīs maksāt misis Braunai, viņam viss būs jāsaņem valūtā.
— Valūtā? Vai tad Bermudām ir sava valūta?
— Kā tad — sīpoli. Un tie stāvēja četrdesmit procentu zem cenas, tālab ka sezona jau bija trīs mēnešus kā beigusies. Tā es prāvu zaudēju. Man vajadzēja par to kaķi samaksāt. Taču visļaunākais bija brēka, ko prāva sacēla. Tika sabojāts tik daudz labu attiecību. Kaimiņi vairs cits ar citu nesarunājās. Misis Brauna bija vienam savam bērnam ielikusi manu vārdu. Bet nu viņa tūdaļ nosauca to citā vārdā. Viņa ir baptiste. Nu, un, kad bērnu pa otram lāgam mērca kristīt, tas noslīka. Sākumā es cerēju, ka pēc kāda laika viņa atkal kļūs ar mani draudzīga, bet bērna noslīkšana, protams, visu sabojāja. Cik daudz sirdēstu un ļaunošanās būtu aiztaupījies, ja viņa būtu to bērnu kristījusi sausā veidā.
Es redzēju, ka viņš runā skaidru patiesību. Lielie uztraukumi, zaudēta uzticēšanās tiesas godīgumam, kad taisnīgi jāizspriež prāva par septiņarpus šiliņiem un vienu kaķi! Tas kaut kā šķita parādām salas «formātu».
Šai mirklī ievērojām, ka simt jardu tālāk pie kādas mājas tiek uzvilkts Anglijas karogs pusmastā. Es pats un mani biedri tūdaļ sākām gudrot, kādas augstas amatpersonas nāve rosinājusi tik liela goda parādīšanu. Tad vienā un tai pašā mirklī mūs trāpīja kā zibens, jo vienlaikus bijām nonākuši pie vienāda secinājuma: gubernators bija aizbraucis uz Angliju; sēru karogs uzvilkts britu admirālim!
Taču tad karogu pamanīja arī misters Smits. Viņš aizkustināts sacīja:
— Tā ir pansija. Laikam aizgājis kādas pansijas viesis.
Pa to laiku pusmastā noplīvoja vēl ducis karogu.
— Skaidrs, kāds no pansionāriem.
— Vai tad šeit pansionārus godina ar karogu, mister Smit?
— Protams — ja viņi ir miruši.
Arī tas apliecināja šās zemess formātu.
dienās; un kaut kas gaužām žēls skan līdzi, kad tagad, astmas mocītajā otrajā bērnībā, izkrīt daža laba nots tajās vietās, kur nabadzītēm izlūzis kāds zobs.
Mēs apmeklējām dievkalpojumu staltajā episkopālajā baznīcā, kur bija sapulcējies cilvēku savi pieci vai seši simti parastajā bermudiešiem raksturīgajā proporcijā — puse balto, puse melno; un visi bija glīti ģērbušies, kā jau to varēja no bermudiešiem gaidīt. Baznīcā skanēja laba mūzika, ko dzirdējām, un droši vien arī sprediķis bija labs, taču draudze visu laiku pamatīgi klepoja, tā ka dzirdami tika vienīgi paši skaļākie argumenti. Kad pēc brīža gājām ārā, noklausījos divu meiču sarunā:
— Paklau, tu taču negribēsi man iestāstīt, ka maksā muitu par cimdiem un mežģīnēm! Es gan maksāju tikai par pārsūtīšanu: saņemu visu starp «Bostonas Ziņotāja» lapām.
Ir cilvēki, kuri ieskata, ka visgrūtākais šai pasaulē esot radīt sievieti, kas sapratis, ka nodarboties ar kontrabandu nav labi, bet ka pilnīgi neiespējams esot radīt sievieti, kas nekļūs par kontrabandisti, vienalga, vai viņai ir iespēja to darīt vai nav. Bet var jau būt, ka tās ir maldīgas domas.
Pastaigādamies izgājām no pilsētas un drīz vien pa vientuļu ceļu, kuru no abām pusēm apjūma lielu ciedru kuplās zarotnes, nokļuvām tālu mežā. Visapkārt nevienas skaņas; valdīja pilnīgs klusums. Un tik tumšs, ka acs spēja atšķirt vienīgi melnas kontūras. Gājām pa šo tuneli aizvien tālāk, īsinādami ceļu ar tērzēšanu.
Patlaban saruna risinājās šādā garā:
— Cik vienkārši, nejūtami kādas zemes sabiedrība un valdība spēj atklāties svešiniekam, radīt tam drošības vai nedrošības sajūtu, bez kuras svešinieks par to īpaši domātu vai uzdotu kādam jautājumus. Sai salā esam pavadījuši pus dienas un redzējuši vienīgi godīgas sejas; esam vērojuši plīvojam Britānijas karogu, kas liecina par centīgu pārvaldi un labu kārtību: un tā mēs, nekā nejautādami, pilnīgā uzticībā, neapbruņoti klīstam pa šo tumšo, nomaļo vietu, kas gandrīz jebkurā citā zemē čumētu un mudžētu no slepkavniekiem un visvisādiem nejauceņiem…
Ššš! Kas tas? Zaglīgi soļi! Klusas balsis! Mums aizraujas elpa, saspiežamies cieši kopā un gaidām. No tumsas izslīd neskaidra ēna un nostājas mums pretī. Ierunājas balss — prasa naudul
— Vienu šiliņu, ja jums nav iebildumu, ser, ziedojiet jaunās metodistu baznīcas būvei.
Labie vārdi! Svētā skaņa! Pateicīgā bijībā mēs ziedojam jaunajai metodistu baznīcai un jūtamies priecīgi, domādami, kāda laime, ka šie mazie tumšādainie svētdienskolas audzēkņi varmācīgi mums neuzbruka un neatņēma visu, iekams paguvām atjēgties no nevarības, ko bija radījis pirmais izbīlis. Cigāru atblāzmā parakstām ziedojumu listē uzvārdus, kas pieder lielākiem filantropiem, nekā esam mēs, un tad dodamies tālāk tumsā, pārspriezdami: kā lai nosauc valdību, kas atļauj sīkiem, melniem, dievbijīgiem bērneļiem ar ziedojumu listēm aklā tumsā mesties virsū mierīgiem svešzemniekiem un pārbiedēt tos līdz nāvei?