Klaiņojām vairākas stundas un pēdīgi tomēr izmanījāmies apmaldīties, kaut arī Bermudās tas prasa īpašu talantu. Man kājās bija jaunas kurpes. Kad izgājām, tām bija septītais lielums, bet nu nebija vairāk par piekto, un ar katru brīdi tās joprojām turpināja rauties aizvien mazākas. Pēc tam es tajās kurpēs nostaigāju vēl divas stundas, pirms sasniedzām mājas. Nešaubos — ja vien es palūgtu — lasītāji justu man līdzi. Daudzi cilvēki nezina, kas ir galvassāpes vai zobusāpes, ari es esmu viens no tādiem; taču ikviens būs divas trīs stundas pastaigājis knapās kurpēs un zina, cik brīnišķīgi ir klusā vietā tās novilkt un redzēt, kā kājas tūkst arvien biezākas, līdz gandrīz aptumšo debesjumu. Reiz, kad vēl biju zaļš, bikls kucēns, uzaicināju vienkāršu, vientiesīgu lauku meiču vienvakaru uz komēdiju. Biju tikai vienu dienu ar viņu pazīstams; man viņa likās dievišķīga; uzāvu savas jaunās kurpes. Pēc pirmās pusstundas viņa sacīja: «Kālab jūs visu laiku kustināt kājas?» Es atjautāju: «Vai es tiešām to darīju?» Savaldījos un sēdēju mierīgi. Pēc nākamās pusstundas viņa apvaicājās: «Kālab jūs uz visu, ko jums saku, atbildat: «Jā, o, jā!» vai: «Ha-ha! Protams, gluži pareizi!», kaut gan tās lielākoties ir pavisam aplamas atbildes?» Es pietvīku un paskaidroju, ka laikam būšu bijis mazliet izklaidīgs. Kad bija apritējusi vēl pusstunda, viņa sacīja: «Kālab, lūdzu, jūs tā smejaties par katru nieku, bet izskatāties tik bēdīgs?» Paskaidroju, ka tā allaž mēdzu darīt, kad iegrimstu pārdomās. Pagāja vēl stunda, un viņa, nopietnām acīm manī raudzīdamās, jautāja: «Kālab jūs visu laiku raudat?» Es paskaidroju, ka ļoti jocīgas komēdijas man vienmēr izspiež asaras. Pēdīgi cilvēka dabiskās dziņas ņēma virsroku, un es slepus izkāpu no kurpēm. Tā bija kļūda. Atpakaļ uzvilkt es tās vairs nespēju. Vakars bija lietains; uz mūsu pusi negāja neviens omnibuss; un, kad es soļoju uz mājām — pie vienas rokas meitene, otrā rokā kurpes, patiesi biju pelnījis līdzjūtību — īpaši tajos mokpilnajos brīžos, kad vajadzēja iet pa ielas spuldžu apgaismotām vietām. Vispēdīgi mana mežameita noprasīja: «Kur jūsu kurpes?», un es, pielikdams punktu visām aplamībām, ko tovakar biju sarunājis, izteicu pēdējo stulbo piezīmi: «Augstākās sabiedrības cilvēki iet uz teātri bez kurpēm.»
Kara laikā reverends bija kalpojis par armijas mācītāju, un, kamēr mēs maldīdamies meklējām ceļu atpakaļ uz Hamiltonu, viņš pastāstīja, kas atgadījies ar diviem mirstošiem kareivjiem, un notikums man, par spīti sāpošajām kājām, tomēr likās interesants. Viņš stāstīja, ka Potomakās hospitālī uz valdības rēķina tikuši izgatavoti vienkārši priedes koka zārki, tomēr ne vienmēr piegāde spējusi apmierināt pieprasījumu; un tādās reizēs, kad kareivim gadījies nomirt tādā brīdī, kad zārka pie rokas nebijis, viņš aprakts bez zārka. Kādā vēlā vakarā, kad palātā gulējuši divi mirstoši kareivji, ienācis viens vīrs un iestiepis zārku; palātā viņš neziņā apstājies, neprazdams izšķirties, kuram no nabaga puišiem tā vajadzēs pirmajam. Abi dziestošām acīm viņu lūdzot uzlūkojuši, jo parunāt vairs nav spējuši. Tad viens pacēlis no segas apakšas izģindušu roku un pamājis, kam, jādomā, vajadzējis nozīmēt: «Lūdzu, esi cilvēks un pastum to zem manas gultas.» Zārka nesējs tā izdarījis un aizgājis. Laimīgais ieguvējs ar mokām iegrozījies gultā tā, ka ticis ar seju pret otru kareivi, gandrīz vai piepacēlies pussēdus un sācis vaikstīties, it kā gribēdams piešķirt sejai kādu viņam vien zināmu izteiksmi. Pamazām, ar lielu piepūli viņam izdevies stabili un nepārprotami piemiegt aci. Tad cietējs nevarīgi atkritis atpakaļ, pārguris, bet laimīgs. Tai brīdī palātā ienācis Nr.2 (zaudējušā kareivja) draugs. Nr.2 pievērsis tam skatienu mēmā lūgumā, kuru draugs drīz vien uztvēris pareizi un, izvilcis zārku no kareivja Nr.l pagultes, pastūmis to zem Nr.2 gultas. Nr.2 centies izpaust savu prieku un pūlējies padot draugam vēl kādu zīmi; arī šoreiz draugs sapratis un pacēlis mirēju sēdus. Tad mirstošais varonis griezis nespodras, bet gavilējošas acis pret Nr.l un sācis ar mokām kustināt rokas; beidzot viņam izdevies pacelt vienu roku līdz sejai, taču roka spēka izsīkumā noslīdējusi atpakaļ; viņš izmēģinājies vēlreiz, bet atkal velti. Viņš atpūties; tad saņēmis visus spēkus un šoreiz pamazām, bet noteikti pacēlis īkšķi līdz degungalam, izpletis izdilušos pirkstus un izlaidis garu. Tādu ainu nav iespējams aizmirst. Unikāla «situācija».
Nākamajā rītā, man pat šķita, ka ļoti agri, manā istabā negaidot parādījās baltais zēns — viesmīļa palīgs — un šautin izšāva vienu vienīgu vārdu:
— Brokastis!
Tas bija daudzējādā ziņā ievērojams puika. Gadus vienpadsmit vecs; modrām, vērīgām, melnām acīm; ašām kustībām; nekad ne mazākās vilcināšanās, ne mazākās nenoteiktības; viņa sejā, uzvedībā, valodā jautās militāra precizitāte, gluži apbrīnojama tādam mazam vīriņam; liekus vārdus viņš netērēja; atbilde vienmēr sekoja jautājumam tik ātri un bija tik īsa, ka drīzāk šķita jautājuma sastāvdaļa, nevis atbilde uz to. Stāvēdams pie galda ar mušu vēdekli rokā, sastindzis, taisni nostiepies, ar dzelžainu stingrību vaigā, viņš izskatījās pēc statujas līdz brīdim, kad atklāja viesa sejā kādu vēlēšanos; nekavējoties metās to izpildīt un tūliņ atkal pārvērtās par statuju. Ja viņu sūtīja pēc kaut kā uz virtuvi, viņš militāri aizsoļoja līdz durvīm, bet, ticis laukā, tūliņ metās lēkšiem.
— Brokastis!
Nolēmu vēlreiz papūlēties, lai piedabūtu šo radījumu pie runāšanas:
— Vai tu cienīgtēvu pamodināji vai…
— Jā, ser!
— Vai vēl ir agrs vai…
— Astoņi trīsdesmit piecasl
— Vai tev vienam pašam jāaptek mājas solis, vai tev nav kāds …