Tuvu un tālu acis uztver oleandru rožaino mākoni un granātābeļu ziedu sarkano atblāzmu. Vienā meža stūri mežvlna staipekņi apvijuši kokus līdz pašām galotnēm un izrotājuši tos no vienas vietas ar lielu zilu ziedpulksteņu ķekariem — pa nelielu gabaliņu raugoties, tas ir brīnišķīgs, aizraujošs skats. Taču visur rēgojas nespodrie ciedri, un to zarotņu kroņi ainavā dominē. Cik tie īstenībā ir blāvi, to pamana tikai tad, kad kontrastam retumis tīkami iemirdzas citronkoku košais, it kā ar laku pārklātais zaļums. Vienā ziņā Bermudās ir izteikti tropiskas — vismaz maijā — ainavas ir nespodras, mazliet pabalējušas, paskumjas. Krāšņā kuplumā tērpušies meži ar mirdzoši zaļu lapotni, kas gavilēt gavilē savā skaistumā un liek skatītājam aizrautībā iekliegties vai apraudāties, jāmeklē tādās zemēs, kur ir bargas ziemas.
Mēs redzējām desmitu desmitiem tumšādaino fermeru rokamies pa saviem kartupeļu un sīpolu laukiem, sievas un bērni viņiem palīdzēja, visi, ja acs neviļ, priecīgi un pilnīgi apmierināti. Ne reizes mēs šajā saulainajā salā nesastapām nevienu viru, sievieti vai bērnu, kas izskatītos trūcīgs, neapmierināts vai par kaut ko nobēdājies. Tāda vienmuļība beigu beigās kļuva apnicīga, dažreiz vēl ļaunāk. Skats, ka vesela nācija gozējas apmierinātībā, var cilvēku padarīt traku. Mums likās, ka šajā kopienā kaut kā trūkst — kaut kā nenosakāma, nenotverama, bet tomēr trūkst. Pamatīgi apcerējuši, beidzot izdomājām — trūkst klaidoņu. Vajadzētu tos pārcelt šurp, visu baru. Te ir īsti jaunavīga augsne. Jebkurš īstens Amerikas patriots labprāt ziedos biļešu iegādei. Mēs spējam atteikties no veselām šo būtņu armijām, piecietīsim viņu trūkumu savā sabiedrībā un savos vēlēšanu apgabalos; šeit viņi atradis brīnišķīgu klimatu un sastaps labestīgus ļaudis. Kartupeļu un sīpolu te pietiek visiem, būs sirsnīga sagaidīšana pirmajai partijai un elegantas kapavietas otrajai.
Pašlaik cilvēki raka Agrās rozes šķirnes kartupeļus. Vēlāk būs otra raža — šķirnei, ko dēvē par Garnetu. Mēs pērkam viņu kartupeļus (mazumtirdzniecībā) par piecpadsmit dolāriem mucā; šejienes tumšādainie fermeri pērk mūsējos pusparvelti un pārtiek no tiem. Havana varētu tikpat izdevīgā veidā ieviest cigāru apmaiņu, ja prastu tiktāl aizdomāties.
Gājām garām kādam ceļmalas veikalam, pie kura bija izlikts uzraksts «Vajadzīgi kartupeļi». Droši vien kāds nejēga svešzemnieks. Viņš taču nevarētu paiet ne trīsdesmit soļu, nesastapis kartupeļus lielā daudzumā.
Vairākos tīrumos patlaban nāca gatavas bultsaknes. Kad pasaulē vēl tik plaši nelietoja ugunsieročus, Bermudās no savām bultsaknēm ik gadu ievāca krietnu peļņu.
Sala nav liela. Vienā vietā tās iekšienē mums pa priekšu brauca kāds vīrs, kura zirdziņš klidzināja soli pa solītim. Ieminējos, ka mums vajadzētu pabraukt viņam garām, bet mūsu kučieris atteica, ka tāda nieka ceļa gabaliņa dēļ neesot vērts. Gaidīju, kas notiks, jo brīnījos, ka mūsējais ir tik pārliecināts. Drīz vien priekšā braucējs patiesi iegriezās sānceļā. Es jautāju:
— Kā jūs zinājāt, ka viņš nogriezīsies?
— Es taču šito vīru pazīstu un^ zinu, kur viņš dzīvo.
Es ironiski apvaicājos, vai viņš varbūt pazīst visus saliniekus; viņš bez izbrīna vienkārši atbildēja, ka pazīstot gan. Tāda atbilde ļauj cilvēkam izveidot nemaldīgu priekšstatu par salas izmēriem.
Sentdžordžas galvenajā viesnīcā meiča ar jauku, nopietnu sejiņu apgalvoja, ka nevarot mūs pabarot ar pusdienām, jo mēs neesot iepriekš pieteikušies, tālab nekas neesot sagatavots. Taču līdz pusdienām vēl bija vesela stunda. Mēs uzstājām, viņa nepiekāpās, mēs lūdzām, viņa palika nepielūdzama. Viesnīca nebija gaidījusi tādu pārpludināšanu — divus cilvēkus, un tā vien likās, ka mums būs jābrauc mājās bez pusdienām. Es sacīju, ka nemaz neesam izsalkuši; mums pietiktu ar zivi. Mūsu meitenīte atteica, ka šodien neesot bijis zivju tirgus. Nu situācija jau kļuva nopietna; taču īstā brīdī ienāca pansionārs, kas atbalstīja šo viesnīcu un, kad viņam apstākļi bija apstāstīti, bija gatavs piedalīties. Tā mums sanāca pie galdiņa patīkama patērzēšana par Sentdžordžas galveno rūpniecības nozari — bojātu kuģu remontu; pa to laiku mums atnesa zupu, kurā kaut kas garšoja pēc viņsaules, bet izrādījās, ka tie ir tikai kādas īpašas, traki dzēlīgas šķirnes pipari. Tad galdā tika celta vista, kas bija brīnišķīgi sagatavota, tikai nepareizā veidā. Cepšana nebija īstais paņēmiens, kā to pieveikt. To būtu vajadzējis izlaist caur akmeņu smalcinātāju un tad vārīt līdz mūsu atnākšanai. Mēs, ap to noņemoties, dabūjām krietni pasvīst, tomēr apēšanai tik daudz neiznāca, lai mēs justos kā uzvarētāji. Bet tas nekas; dabūjām kartupeļus un saldu pīrāgu, turklāt patīkami un saviesīgi pavadījām laiku. Pēc tam izklaiņojāmies pa pilsētiņu, kas ir visai neparasta — ar interesantām līkām ieliņām un līkām gatvēm, un šur tur kādu putekļu kripatiņu. Šeit, tāpat kā Hamiltonā, dzīvojamām mājām bija visai īpatnēji veidoti slēģi. Tie nebija divviru, sānos ar eņģēm piestiprināti, bet gan viens plats slēģis, kam eņģes augšmalā — to var pavērt no apakšmalas un nostiprināt, kādā leņķī vien grib atkarībā no saules vai paša vēlēšanās.
Visā salā kalnu nogāzēs redzamas platas, baltas iedobes. Tur zemes kārta nokasīta, koraļļu slānis atklāts un noglazēts ar cieto balsinājumu. Daži no šiem iedobumiem ir ceturtdaļakra lieli, tie uztver lietusūdeni un novada to uz rezervuāriem; aku nav daudz, un arī ūdens tajās maz, bet dabisku strautu un avotu uz salas nav.