«Pū! Kanēli es laikam vis nebūšu šitamajā krāsnī sabāzis!»
Viņš pāris reižu ar troksni ievilka elpu, tad piegāja pie zār —, pie plinšu kastes, mirkli pastāvēja tai galā, kur atradās Limburgas siers, tad atgriezās, apsēdās man blakus un izskatījās pagalam nomākts. Bridi apcerīgi pasēdējis, viņš, ar roku pamādams uz lādes pusi, sacīja: «Jūsu draugs?» «Jā,» es nopūzdamies atteicu. «Laikam krietni nostāvējies, ko?»
Pāris turpmākajās minūtēs vairāk nekas netika runāts, domājām katrs savas domas; tad Tompsons ierunājās klusā, bijīgā balsi:
«Dažreiz nav īsti droši zināms, vai viņi patiesi aizgājuši vai ne … saprotiet, šķietas aizgājuši — miesa silta, locekļi ļengani — un tā, kaut ari jūs domājat, ka viņi aizgājuši, jūs tomēr skaidri vis nezināt. Tā man jau šai pašā vagonā gadījies. Tas patiesi ir briesmīgi, jo jūs nezināt, kurā mirkli viņi sliesies sēdus un sāks uz jums blenzt!» Tad pēc brītiņa, ar elkoni viegli norādīdams uz lādi: «Bet viņš gan neguļ transā! Nē, ser, par viņu es varu galvot!»
Kādu brītiņu sēdējām apcerīgā klusumā, klausīdamies vēja auros un vilciena klaboņā; tad Tompsons dziļā aizkustinājumā sacīja:
«Jā, jā, tas ceļš mums visiem ejams, no tā nevienam neizbēgt. «Cilvēks, no sievas dzimis, dzīvo īsu laiku,» kā Svētos rakstos teikts. Skatieties, no kuras puses gribat, tā ir makten nopietna un barga lieta: nevienam no tā neizbēgt; visiem, itin visiem mums ceļš apakš kājām, katram vienam, kā mēdz teikt. Šodien cilvēks dzīvs un sveiks …» viņš pietrausās kājās, izsita logam vienu rūtīti un uz pāris mirkļiem izbāza degunu ārā, tad atkal apsēdās, bet nu arī es pieslējos un izbāzu degunu ārā, tā mēs pēc tam ik pa brīdim pārmijus turpinājām, un tad: «. .. bet rīt viņš krīt kā zāle laukā, un tās vietas, kas viņu pazinušas, vairs viņu nepazīst — kā daždien Svētajos rakstos teikts. Jā, patiesi, tā ir makten nopietna un barga lieta: bet visiem mums būs jāaiziet, citam agrāk, citam vēlāk, nevienam no tā neizbēgt.» Ilga pauze, tad: «Ar ko t'viņš nomira?» Atteicu, ka nezinu. «Cik ilgi viņš jau ir pagalam?»
Prātīgāk man šķita laiku mazliet pastiept garumā, lai labāk pieskaņotos situācijai; tādēļ atteicu: «Divas vai trīs dienas.»
Nekā tas nelīdzēja, jo Tompsons to uzklausīja, uzmezdams man dziļi aizvainotu skatienu, kas likās sakām: «Divus vai trīs gadus, jūs gribējāt teikt.» Tad, pilnīgi ignorēdams manu atbildi, viņš sāka bez aplinkiem gari un plaši klāstīt savus uzskatus par pārāk iekavētu apbedīšanu. Viņš lēnām piegāja lādei tuvāk, mirkli pastāvēja, tad pagriezās un vai klupšus pieklupa pie izsistās rūts, prātodams:
«Butu gan visada ziņa bijis daudz labāk, ja viņu butu sākuši pārvietot pērnvasar.»
Tompsons apsēdās, paslēpa seju savā sarkanajā zīda nēzdogā un sāka lēnām ar visu augumu šūpoties šurp un turp kā cilvēks, kas izmisuma spēkiem cenšas izturēt gandrīz neizturamo. Pa šo laiku aromāts — ja to var nosaukt par aromātu — kļuva tik smacējošs, ka to bezmaz vairs nebija iespējams paciest. Tompsons vērtās vaigā gluži pelēks. Zināju, ka arī manā sejā vairs nav krāsas. Tompsons gurdi atspieda pieri kreisajā rokā, kuras elkonis balstījās uz ceļgala, ar otru roku spēcīgi vēdināja sarkano nēzdogu uz lādes pusi un sacīja: