— Tas ir pavisam vienkārši, Džon. Abi pleķi iznāk dienvidu pusē. Mums būs saulīte, Šorbiem — ēna.
— Un kāda tur tā zemīte, Viljam?
—«D» ir smiltainē, bet «E» mālainākā vietā.
— Nu tad dod man «E», Viljam; smilšu zeme vairāk sagulst, un tad būs izdošanas par jaunas zemes pievešanu.
— Kārtībā. Uzraksti savu vārdu te zem «E», Džon. Un, ja tu man tagad, kad akurāt par to runājam, samaksāsi savu tiesu no tiem četrpadsmit dolāriem, Džon, tad viss būs nodarīts uz goda.
Kad brāļi labu brīdi bija neganti stīvējušies un kaulējušies, nauda tika noskaitīta, Džons novēlēja brālim arlabunakti un aizgāja. Brītiņu zem loga valdīja klusums; tad viens palikušais Viljams klusu iegrudzinā- jās un nopurpināja — Vai tikai man nebūs misējies? Nevis «E», bet «D» pleķī ir tā mālainā zeme. Beigu beigās Džons tomēr pierakstījās uz smilšu zemi.
Vēl īss, kluss smiekliņš, un arī Viljams aizgāja likties pie miera.
Nākamā diena Ņujorkā bija ļoti karsta. Mēs tomēr centāmies, cik iespējams, izklaidēties. Pēcpusdienā ar visu bagāžu uzkāpām uz stabilā tvaikoņa «Bermudas» klāja un meklējām kādu ēnaināku vietiņu. Līdz pusceļam izbraukumā no ostas valdīja svelmīgi karsta vasara. Pēc tam es aizpogāju svārkus līdz kaklam; vēl pēc pusstundas sameklēju pavasara mēteli un aizpogāju arī to. Kad braucām garām Bākai, uzvilku visam pāri vēl vienu mēteli un apsēju lakatiņu ap apkakli, lai tā ciešāk piekļautos. Tik drīz bija pagājusi vasara un atkal iestājusies ziema!
Naktij pienākot, mēs jau bijām tālu jūrā, zemi nevarēja saredzēt. Nu mūs vairs nesasniegs ne telegrammas, ne vēstules, ne avīžu ziņas. Tā bija doma, kas sirdi darīja vieglu. Vēl tīkamāk bija iztēloties tos miljonus izvārgušo cilvēku, ko bijām pametuši aiz sevis tālajā krastā un kas mocījās joprojām.
Nākamā diena mūs aiznesa Atlantijas okeāna vientuļajos plašumos, no dūmaini pelēkām dzīlēm neizmērojamā zilumā; visā plašajā okeānā neredzēja neviena kuģa; vienīgā sabiedrība mums bija vētrasputni, kas saules mirdzumā joņoja, lēca pār viļņiem, skardami tos ar spārnu galiem. Pasažieru vidū bija vairāki pieredzējuši jūrasbraucēji, un sarunas risinājās galvenokārt par kuģiem un jūrniekiem. Viens ieteicās, ka salīdzinājums «nekļūdīgs kā kompasa adata» nekam nederot, jo adata gandrīz nekad nenorādot uz polu. Viņš apgalvoja, ka kuģa kompass ļoti reti norādot vajadzīgo punktu un esot cilvēkiem untumains un nodevīgs palīgs. Tas pastāvīgi mainoties. Tas mainoties ik dienu augu gadu; tādēļ vajagot izskaitļot katras dienas variācijas un ņemt tās vērā, citādi jūrnieks aizbraukšot diezin kurp. Kāds cits ieminējās, ka milzu bagātība gaidot to ģēniju, kurš izgudros kompasu, ko dzelzs kuģis nespēs ietekmēt. Viņš sacīja, ka esot tikai viens vēl untumaināks priekšmets par koka kuģa kompasu un tas esot dzelzs kuģa kompass. Kāds padižojās ar plaši zināmo faktu, ka pieredzējis jūrnieks spēj paskatīties jaunuzbūvēta dzelzs kuģa kompasā tūkstošiem jūdžu no kuģa dzimtās vietas un noteikt, kurp rādījusi adata tai laikā, kad kuģis būvēts.
Tad vecs vaļu zvejas kuģa kapteinis sāka stāstīt, kādas komandas uz kuģiem bijušas viņa jaunības laikos. Viņš sacīja:
— Dažkārt mums pagadījās koledžu studenti. Ērmīga tauta. Nejēgas? Ko nu par to, viņi neprata atšķirt kethedu no galvenās brases. Bet, ja iedomājaties, ka viņi bija muļķi, tad smagi maldāties. Vienā mēnesī viņi iemācījās vairāk nekā parasts jūrnieks pa visu gadu. Mums uz «Mariannas» arī reiz trāpījās viens tāds — uzkāpa uz kuģa ar zelta brillēm uz deguna. Turklāt no galvas līdz kājām ieģērbies glaunākajās drēbēs, kādas jel kad uz mūsu kuģa bija redzētas. Un līdzi viņam bija vēl vesela lāde ar žaketēm un smalkvadmalas uzvalkiem, un samta vestēm: viss, saprotiet, uz to glaunāko. Un vai sālsūdens padarīja viņu tām nepiedienīgu? Nu, nepavisam! Kad izbraucām jūrā, matrozis lika šim rāpties un palīdzēt izpurināt priekšējā masta trešo augšējo zēģeli. Šis brilles no deguna nenoņēmis, raušas augšā, bet nepaiet ne minūte, kad ir atpakaļ lejā un izskatās itin apvainots. Matrozis noprasa: «Ko līdi lejā?» Puisis atteic: «Jūs varbūt neesat ievērojuši, ka tur augšā nav kāpņu.» Mums, proti, priekšējā masta augšgalā nebija vanšu. Puiši rēca, vēderus turēdami. Otrā vakarā — bija nejēdzīgi tumšs, lietus lija aumaļām, matrozis tam pašam puisim atkal liek rāpties pēc kaut kā augšā, un, nudien — lai zibens mani nosper uz vietas, ja viņš nepaņēma līdzi lietussargu un lākturi! Bet beigu beigās jāteic — brauciens vēl nebija galā, kad viņš jau bija jūrnieks uz goda, un mums nu vajadzēja pameklēt ko citu, ja gribējām izsmieties. Daudz gadu vēlāk, viņš man sen vairs prātā nestāvēja, es vienreiz, kad braucu par stūrmani, iegadījos Bostonā un kopā ar otro stūrmani piekāpām
Reverhauzā pamēģināt, ko lielajā ēdamzālē mūsējiem cels priekšā apnikušās sālītās gaļas vietā. Turpat mums blakām sarunājās citi viesi, un viens saka: «Re, kur sēž Masačūsetsas jaunais gubernators — tur pretī pie tā galdiņa — ar dāmām.» Mēs ar biedru arī pametam acis uz to pusi, jo ne viens, ne otrs nekad nebijām vaigā redzējuši dzīvu gubernatoru. Es skatos uz šo, skatos, un piepeši man kā ar āmuru pa pieri! Bet es ne vārda. Tikai ieminos: «Paklau, vecīt, man gribētos piekātot pie viņa un sasveicināties.» Manējais biedrs atteic: «Kā tad, kā tad, Tom, varu gan iedomāties, ka tieši tā tev būtu jādara.» Bet es: «Vecīt, es to runāju nopietni.» Viņš: «Vai nu citādi! Gribēsi varbūt vēl saderēt, Tom, ka tu tiešām to izdarīsi?» Nu atkal es: «Man nav žēl saderēt uz piecnieku.» Viņš saka: «Tad tik liec galdā!» Un es uzmetu naudu galdā, sacīdams: «Lai iet!» Viņš trakoti nobrīnījās. Taču mierīgi liek pretī un diezgan ironiski piebilst: «Vai tu vēl nesagribēsi mazliet iekost kopā ar gubernatoru un tām dāmām, Tom?» Es atsaku: «Ja labi apdomā — kādēļ gan ne?» Šis saka: «Nu, zini, Tom, tu tiešām esi aptaurēts.» Es atkaclass="underline" «Varbūt esmu, varbūt ne; bet galvenais jautājums — vai esi ar mieru riskēt divarpus naudiņas, ka es to izdarīšu?» Šis uzstāj: «Noapaļo līdz pieciem dolāriem.» Es: «Lai iet!» Es cēlos un gāju, bet šis spurdz un aiz labsajūtas pliķē sev pa cisku. Es slāju zālei pāri, atspiežos ar rokām pret galdiņu un stāvu, cieši skatīdamies gubernatoram acīs. Kādu minūti tā pastāvējis, saku: «Mister Gārdner, vai jūs mani nepazīstat?» Viņš skatās uz mani, es uz viņu, viņš uz mani. Tad pēkšņi iedziedas kā cīrulis: «Toms Baulings, pie visiem svētajiem! Cienītās, tas ir vecais Toms Baulings, par kuru jums esmu stāstījis, mans biedrs no «Mariannas».» Viņš piecēlās un no sirds paspieda man roku, es mazliet pametu skatienu pāri zālei un redzēju, ka manam biedram acis kā timpas, bet gubernators jau saka: «Sēdi nost, Tom, sēdi nost! Tev jāizmet enkurs un jāiekož kāds nieks kopā ar mani un dāmām!» Es apsēdos gubernatoram blakus un pablīnēju uz biedra pusi — šim iluminatori spiežas vai no pieres laukā un mute tā atkritusi vaļā, ka jūs tur būtu varējuši iemest veselu šķiņķi, un viņš to ir pamanījis nebūtu.