Kad vecais kapteinis bija savu stāstu beidzis, uzbrāzmoja vareni aplausi; tad pēc īsa klusuma ierunājās drūms, bāls jauneklis:
— Vai jūs gubernatoru bijāt pirms tam kādreiz sastapis?
Vecais kapteinis bridi noskatīja jautātāju, tad piecēlās un, ne vārda neatbildējis, aizgāja. Pasažieri cits pēc cita slepus palūkojās uz jaunekli, taču, ne pie kādas skaidrības netikuši, nelikās vairs gar viņu ne zinis. Bija krietni jāpapūlas, lai pēc šī starpgadījuma atkal raiti ieritinātu valodas; beidzot tomēr sākās saruna par ļoti svarīgo un kā aci pierē sargāto instrumentu — kuģa hronometru, tā smalko, izcilo precizitāti, un par kuģu katastrofām un bojāejām, ko izraisa šķietami nenozīmīgas atkāpes no pareizā laika; kad bijām nonākuši tiktāl, sarunas pavedienu sāka ritināt mans ceļabiedrs reverends, viņš runāja tēlaini un tekoši. Turklāt atstāstīja patiesu notikumu — par kapteiņa Rounsvila kuģa bojāeju, patiesu līdz pēdējam sīkumam. Viņš tātad stāstīja:
— Kapteiņa Rounsvila kuģis, uz kura bija arī viņa sieva ar diviem bērniņiem, nogrima Atlantijas okeāna vidū. Kapteinim Rounsvilam un septiņiem matrožiem izdevās izglābt kailo dzīvību, bet vairāk arī nekā. Astoņas dienas par viņu vienīgo patvērumu kļuva neliels, visai nemākulīgi būvēts plosts, viņiem nebija ne pārtikas, ne ūdens, piedevām viņi bija puskaili; vienīgais svārks piederēja kapteinim. Tas gāja no rokas rokā, jo laiks bija ļoti auksts. Tiklīdz kāds aiz saltuma pavisam sagura, viņam uzvilka svārkus un divi biedri ieņēma viņu vidū un ar saviem ķermeņiem atsildīja viņu pie dzīvības. Starp matrožiem bija viens portugālis, kas neprata angliski. Viņš, likās, nepavisam nedomāja par savu postu, bet bēdājās vienīgi par kapteiņa nelaimi un zaudējumu. Dienā viņš mēmā līdzjūtībā nenolaida skatienu no kapteiņa sejas, bet naktī, ūdens šļakatās un lietū, viņš meklēja iespēju piekļūt kapteinim tuvāk un, uzlikdams roku tam uz pleca, centās to mierināt. Kādu dienu, kad bads un slāpes jau grasījās pieveikt vīru miesu un garu, tālumā pavīdēja peldoša muca. Tas šķita varens atradums, jo tajā, bez šaubām, būs kaut kas ēdams. Viens drosminieks no puišiem aizpeldēja pie mucas un pēc ilga un grūta cīniņa beidzot uzdabūja to uz plosta. Visi dedzīgi metās to atlauzt. Mučelē bija magnēzijs! Piektajā dienā viņi ieraudzīja viļņos šūpojamies sīpolu. Atkal viens matrozis metās peldus un to satvēra. Kaut pats beidzās vai nost aiz izsalkuma, viņš tomēr atradumu ielika kapteinim rokā. Nostāsti par jūrasbraucējiem māca, ka avarējušu kuģu izbadējušos jūrnieku vidū savtīgums sastopams reti, tur valda gluži brīnumaina augstsirdība. Sīpols tika brālīgi sadalīts un, dievu teicot, apēsts. Astotajā dienā tālumā parādījās kuģis. Nelaimīgie mēģināja pievērst tā uzmanību, uzkarot uz izslieta aira par signālu kapteiņa Rounsvila svārkus. Darbs vedās gausi, jo vīri bija novājējuši par īstiem ģindeņiem un spēka tiem nebija nemaz. Beigās airi tomēr uzslēja, taču signāls glābiņu neatnesa. Kuģis aizbrauca savu ceļu, atstādams vienīgi izmisumu. Drīz pēc tam parādījās otrs kuģis — tik tuvu, ka nelaimīgie jau pateicīgiem skatieniem vērās pretī laivai, kas tiks nolaista viņu glābšanai. Bet ari šis kuģis pabrauca garām, pamezdams vīrus neizsakāmā neizpratnē un mulsumā veramies citcita pelnu pelēkajās sejās. Tai pašā dienā tālumā tika redzams vēl viens kuģis, bet viņi šausmās noprata, ka tas iet pa kursu, kas to nepievedīs viņiem tuvāk; dzīvības dzirkstelīte viņos vairs tik tikko plēnēja; astoņas dienas slāpes ciešot, lūpas un mēle viņiem bija satūkušas, izkaltušas un saplaisājušas; ķermeņi badā izvārguši; un tur nesasaucams aizslīdēja viņu pēdējais glābiņš; nākamās dienas saullēktu viņiem vairs nepiedzīvot. Jau pirms dienām divām vīri bija zaudējuši balsi, tomēr kapteinis šai brīdī čukstus izdvesa: «Lūgsim dievu!» Portugālis atkal vārgi paplikšķināja viņam pa plecu, tā izrādīdams izjustu atzinību. Visi nometās ceļos ap uzslieto signālairi un nolieca galvu. Jūra viļņoja; saule kā sarkana ripa bez stariem karājās rietumos pie paša apvāršņa. Kad viri pēdīgi pacēla galvas, viņi būtu gavilēs klieguši: aleluja!, ja vien balss klausītu: buras šļaugani karājās pie mastiem, kuģis tuvojās! Tas beidzot būtu glābiņš, un ari tam atlicis pats pēdējais mirklis. Nē, tas vēl nebija glābiņš, tā bija tikai tuva iespēja. Sarkanā ripa nogrima aiz apvāršņa, un tumsa noslēpa kuģi. Taču drīz vien atskanēja brīnumains troksnis — duļļos čīkstēja airi. Tuvāk, aizvien tuvāk — soļus trīsdesmit, ne vairāk, bet saredzēt nekā nevarēja. Tad dobja balss: «Heijā!» Avarējušie nespēja atsaukties; pietūkušās mēles liedzās kļausit. Laiva braukāja plostam apkārt vien, tad sāka irties projām -— ak, drausmas!— taču atgriezās, piebrauca pavisam tuvu klāt, ievilka airus, bez šaubām, klausījās. Atkal dobjā balss: «Heijā! Biedri, kur jūs esat?» Kapteinis Rounsvils čukstēja savējiem: «Dvesiet, puiši, ko spējat! Nu — reizē!» Astoņas mutes aizsmakušā čukstā unisonā atsaucās: «Šeit!» Šis čuksts nozīmēja dzīvību, ja to sadzirdēs, bojāeju — ja nedzirdēs. Pēc šī pārvarlgā mirkļa kapteinis Rounsvils vairs nejuta nekā un atguva samaņu tikai tad, kad jau atradās uz glābēja kuģa.— Stāstu reverends nobeidza, sacīdams: