Šodien pēc otrajām brokastīm augšējā klāja smēķētāju kajītē iznāca krietni ilga tērzēšana, galvenie runātāji bija vecie vaļu zvejas kuģu kapteiņi. Varen valodīgs bija kapteinis Toms Baulings. Viņam piemita notikumu atstāstītājiem zīmīgā pievēršanās visiem sīkumiem; tā raksturīga cilvēkiem, kas dzīvo savu fermu vientulībā vai ilgi kuģo pa jūru, kur darba nav daudz un laiks nav ierobežots. Viņš sāka stāstu un, kad bija sasniedzis kulmināciju, pēkšņi sacīja:
— Nu jā, kā jau teicu — stūre bija draņķīga, vētra dzina kuģi uz priekšu, taisni virsū aisbergam, visi stāvēja kā sastinguši, elpu aizturējuši, galvenais hempers nedarbojās, buras saplosītas driskās, masti lūza — vispirms v.iens, tad otrs — bums!— brīks!— brāksl Ierauj tikai galvu plecos un gaidi! Un piepeši nāk Džonijs Rodžers, vinčas stieni rokā, acis mežonīgi spīd, mati izpluinīti… nē, pag, tas nebija Džonijs Rodžers… pa, pa, kā nu bija .. . laikam jau Džonijs Rodžers toreiz nemaz nebrauca kopā ar mums; vienā braucienā viņš bija gan, to atminu skaidri, bet toreiz . . . man liekas, papīrus viņš tam braucienam parakstīja… bet vai uzkāpa uz kuģa vai palika krastā, vai kaut kas atgadījās…
Un tā tālāk, un tā joprojām, līdz satraukums norima un nevienu vairs neinteresēja, vai kuģis toreiz sadūrās ar aisbergu vai ne.
Stāstīdams viņš aizrunājās līdz asai kritikai par Jaunanglijas kuģu būvētāju izdaudzinātajiem nopelniem. Viņš sacīja:
— Jūs saņemat kuģi, kas būvēts kaut kur Menā, teiksim, Bātā; un kāds iznākums? Pirmais darbs jums ir iebraukt to dokā un remontēt — tāds ir iznākums. Tā gan, ser, kuģis nebūs vēl mircis ne nedēļu, kad pa šuvju starpu suns varēs izskriet. Nolaidiet tādu kuģi ūdeni, un kāds būs iznākums? Pakulas samirkst jau pirmajā braucienā. Prasiet, kam gribat, vai tā nav. Bet ļaujiet, lai jums kuģi uzbūvē mūsu ļaudis — no Ņūbedfordas puses. Un kāds būs iznākums? Nu, ser, to kuģi jūs varat iegremdēt ūdenī un noturēt zem ūdens pusgadu, un tas ne asaru nenoraudās.
Visi, ari tie, kas jūrā neiet, prata saskatīt smalko attēlojumu un aplaudēja, kas veco viru varen iepriecēja. Bet jau nākamajā mirkli agrāk pieminētā bālā jaunekļa pazemīgais skatiens lēnām cēlās pret vecā kapteiņa seju un pazemīgās lūpas jau vērās…
— Turiet muti!— vecais jūrnieks viņam uzbrēca.
Rēciens visus pārsteidza, taču savu tas panāca, jo valodas neapsīka, bet raiti ritēja tālāk.
Sākās runas par briesmām uz jūras, un viens no jūras dzīves nepazinējiem izplūda parastajās blēņās par nabaga jūrasbraucēju, kas klīst pa tāliem okeāniem, vētru plosīts, nemitīgu briesmu apdraudēts; ik vējpūta, ik pērkona grandiens dzimtenes debesīs iesveļ viņa draugos, kas sēž pie sprēgājošas kamīna uguns, dziļu līdzjūtību pret nabaga jūrasbraucēju un rosina tos skaitīt lūgšanas, lai dievs viņam piešķir spēku. Kapteinis Baulings kādu brīdi to pacieta, bet tad atklāja pavisam jaunu aspektu.
— Pietiks, pietiks! Tādas blēņas visu mūžu esmu salasījies gana — dzejoļos un stāstos, un līdzīgos smērējumos. Žēl nabaga kapteiņal Līdzcietība nabaga kuģotājam! Viss jau būtu labi, tikai ne tādā vizē, kā izlikts dzejoļos. Līdzcietība kapteiņa sievai! Arī labi, tikai atkal ne tādā vīzē, kā raksta dzejnieki. Padomājiet! Kam ir visdrošākā dzīvošana pasaulē? Nabaga kapteinim. Palasieties statistikā, un paši redzēsiet. Tādēļ nav ko muļķoties ar līdzi jušanu nabaga jūrasbraucējam, nav ko daudzināt viņam draudošās briesmas, viņa grūto dzīvi un ciešanas. Lai to dara pantu kalēji. Paraugieties uz mirkli medaļas otrā pusē. Piemēram, šeit pat — kapteinis Breiss, četrdesmit gadus vecs, trīsdesmit gadus iet jūrā. Patlaban viņš gatavojas saņemt savā vadībā kuģi, kas no Bermudām dosies uz dienvidiem. Nākamnedēļ viņš jau būs ceļā: labi noteikumi; ērta kajīte; pasažieri; patīkama sabiedrība; darba tieši tik daudz, lai saglabātos možs gars un nebūtu jānogurdinās; karalis uz sava kuģa; valdnieks pār visu un visiem; trīsdesmit gadu pieredze, kas iemācījusi, ka viņa amats nepavisam nav bīstams. Un tad pametiet skatienu viņa mājā. Viņa sieva ir trausla sieviete; Ņujorkā viņai viss svešs; atkarībā no gadalaika viņa ieslodzīta sveloši karstā vai ledaini saltā mājā; gandrīz neviena paziņas; nekādas saviesības, tikai vientulība un viņas pašas domas; vīrs allaž pusgadu uz jūras. Viņa dzemdējusi astoņus bērnus; piecus no tiem apbedījusi, pirms vīrs tiem bija paguvis uzmest kaut skatienu. Garas naktis viņa sēdēja pie šo bērnu gultiņas, iekams tie nomira, bet viņš pa to laiku omulīgi kuģo pa jūru; viņa tos pavadīja uz kapiem, dzirdēja zemi krītam uz zārciņiem, un sirds viņai sāpēs lūza, bet viņš omulīgi kuģo pa jūru; viņa mājās sēroja — nedēļu pēc nedēļas, izjuzdama bērnu zaudējumu diendienā, ik mīļu stundu, bet viņš dzīvo vieglu dienu uz jūras, nekā par to nezinādams. Padomājiet par to kaut brītiņu — apsveriet to savā prātā un novērtējiet: svešu ļaužu vidū viņa dzemdē piecus bērnus, bet vīra, kam sirsnīgi pieglausties, nav klāt; viņa apbedī bērnus, bet vīrs, kas varētu viņu mierināt, ir svešumā. Padomājiet! Līdzjūtība briesmu apdraudētajam jūrasbraucējam ir blēņas; veltījiet savu līdzjūtību viņa sievas grūtajai dzīvei, tur tā būs vietā! Lasot dzejoļus, var domāt, ka sieva raizējas vienīgi par briesmām, kas draud vīram. Viņai gan ir daudz kas cits, nopietnāks, par ko raizēties. Dzejoļos vienmēr rakstīts par Iīdzjušanu nabaga jūrasbraucējam to briesmu labad, kas viņu apdraud uz jūras; labāk būtu lūkojuši ar līdzcietību iejusties jūrnieka naktī, kad viņš nomokās, nespēdams aizmigt, domājot par to, ka vajadzēja pamest sievu dzemdību sāpēs, vientuļu, bez tuviniekiem, pamest ar slimiem un mirstošiem bērniem. Ja vispār kaut kas pasaulē spēj mani saniknot līdz neprātam, tad tie ir nolādētie, slienainie dzejoļi par jūrasbraucējiem!