Kapteinis Breiss bija lēnīgs, maigas dabas, mazrunīgs cilvēks; viņa vēju ārdētajā sejā jautās kaut kas sāpīgs, kas līdz šim šķita noslēpumains, bet tagad, kad bijām dzirdējuši viņa dzīvesstāstu, kļuva saprotams. Astoņpadsmit braucienos viņš bija devies uz Vidusjūru, septiņos — uz Indiju, vienreiz ar ekspedīcijas kuģi bijis pie Ziemeļpola un «starplaikos» pabijis visos tālīnajos zemeslodes okeānos un jūrās. Viņš teica, ka pirms divpadsmit gadiem palicis krastā un ģimenes labad klejošanu izbeidzis. Un vai varat iedomāties, kā šis mūžīgais ceļotājs saprata palikšanu krastā un klejojumu izbeigšanu? Tas nozīmēja ik gadu divos piecus mēnešus ilgos braucienos kursēt starp Bostonu un Surinamu, pārvadājot cukuru un melisi.
Runājot šodien gan par šo, gan par to, gadījās arī dzirdēt, ka uz vaļu zvejas kuģiem nemēdz braukt līdzi ārsts. Kuģa ārsta pienākumus uzņemas kapteinis. Viņš ne tikai izsniedz zāles, bet kā prazdams saliek kopā lauztus locekļus vai ari tos nozāģē un pēc labi izdevušās amputācijas piededzina stumbeni. Kapteiņa rīcībā ir medikamentu skapis, kurā zāles netiek apzīmētas ar nosaukumu, bet gan ar numuru. Pastāv īpaša grāmata ar zāļu lietošanas instrukcijām. Tajā aprakstītas slimības ar piezīmi par ārstēšanas veidu: «Ik stundu 1 tējkaroti Nr. 9», «Ik pa pusstundai desmit Nr. 12 pilulu» utt. Vienam no mūsu kapteiņiem Klusā okeāna ziemeļos reiz trāpījies šķiperis, kas nonācis lielā neizpratnē. Tas sacījis:
«Ar to zāļu skapi kaut kas nav kārtībā. Viens no maniem puišiem saslima — tāpat vien, ne pārāk nopietni. Es atšķīru grāmatu, tur bija teikts: vienu tējkaroti Nr. 15. Paskatījos skapī un redzēju, ka Nr. 15 izbeigušās. Nospriedu kaut kā sakombinēt zāles, lai rēķins iznāk pareizs; iedevu tam puisim pustējkarotes Nr. 8 un pustējkarotes Nr. 7, un lai mani vai šodien uzvelk pie kāķa, ja viņš pēc piecpadsmit minūtēm nebij pagalam! Nē, tajā zāļu skapja sistēmā ir kaut kas tāds, kas manai saprašanai par augstu!»
Daudz jautru nostāstu saglabājies par Klusā okeāna veco kuģotāju «Orkāna Džounsu»— miers viņa pīšļiem! Divi trīs no klātesošajiem viņu pazina; es pats sevišķi labi, jo četri lāgi iznāca kopā ar viņu kuģot. Tas bija traki savdabīgs vīrs. Viņš bija piedzimis uz kuģa; izglītības druskas salasījis no kuģa ļaudīm; gaitas viņš sāka klāja priekšgalā, taču, soli pa solim uz augšu rausdamies, uzstrādājās līdz kapteiņa tiltiņam. Vairāk nekā piecdesmit gadu no nodzīvotajiem sešdesmit pieciem viņš nobrauca uz jūras. Tika izburājis visus okeānus, apredzējis visas pasaules zemes un pa druskai kaut ko aizguvis no katra klimata. Ja cilvēks pavadījis piecdesmit gadu uz jūras, viņa zināšanas par cilvēkiem un par pasauli, protams, ir gaužām paviršas, viņš nezina nekā par pasaules dziļāko domu, nekā vairāk par ābeces gudrību, un pat šīs zināšanas ir neskaidras, lauztas nemācīta prāta prizmā. Tāds vīrs ir tikai bērns ar sirmu bārdu. Tieši tāds bija «Orkāna Džounss»— vienkāršs, vientiesīgs, mīlams vecs bērns. Mierīgos brīžos viņš bija jauks un maigs kā meitene; taču, kad apskaitās, pārvērtās par tādu orkānu, ka pat viņa iesauka likās tikai īstās dabas bāla atblāzma. Kautiņā viņš kļuva briesmīgs, jo bija spēcīgi noaudzis un pār mēru drosmīgs. No galvas līdz papēžiem viņš bija apgleznots ar tetovētām zilām un sarkanām bildēm un pantiņiem. Mēs abi braucām uz viena kuģa, kad viņam notetovēja pēdējo brīvo vietiņu uz ķermeņa: šī neskartā vieta bija josliņa visapkārt kreisās kājas potītei. Trīs dienas viņš klumburoja pa kuģi ar kailu kāju un pietūkušu potīti, uz kuras neganti sarkans tušas raksts lektin lēca pretī: «Tikums ir viņa paša g . . .» (Vārds nebija pabeigts vietas trūkuma dēļ.) Viņš bija no visas sirds un dvēseles dievbijīgs, tomēr lādējās kā tirgussieva. Lādēšanos viņš par grēku neturēja, jo teica, ka jūrnieki nesapratīšot pavēles, ja tās neapskaidros ar kārtīgu lāstu. Viņš bija varens Bībeles zinātājs, vismaz pats sevi par tādu uzskatīja. Viņš ticēja itin visam, kas Bībelē rakstīts, bet pie šīs ticības nokļuva pats ar savām īpašām metodēm. Viņš piederēja pie «progresīvajiem» domātājiem un, iztulkojot jebkuru brīnumu, iekļāva to dabas likumos, apmēram līdzīgi tiem ļaudīm, kas sešas pasaules radīšanas dienas pārvērš par sešiem laikmetiem, un tādā garā joprojām. Pats to neapzinādamies, viņš bija izvērties par visai vērā liekamu zobgali modernajiem zinātniskajiem reliģijas aizstāvjiem. Šāds cilvēks kā tas, ko nupat attēloju, ir neganti kārs uz pētniecību un diskusijām; bet tas zināms katram bez teikšanas.
Vienā braucienā kapteinim uz kuģa pagadījās mācītājs, bet viņš par pasažiera amatu nekā nezināja, jo tādas ziņas pasažieru sarakstā netiek atzīmētas. Kapteinim cienīgtēvs misters Pīterss varen iepatikās, un viņš ar to ielaidās garu garās sarunās, stāstīja notikumus, aizraujošus atgadījumus no savas dzīves, izvīdams savus teiksmu stāstus ar košiem spēkavārdu pavedieniem, kas patiesi spēja atspirdzināt cilvēku, kurš pieradis pie garlaicīgas, pelēcīgas valodas. Viendien kapteinis noprasīja:
«Vai jūs, Pīters, Bībeli kādreiz lasāt?»
«Nu — jā.»
«Klausoties jūsu atbildē, man šķiet, ka ne pārāk bieži. Bet ķerieties vienreiz pie tā visā nopietnībā un redzēsiet, ka ir vērts. Tikai nezaudējiet pacietību, lasiet vien uz priekšu. Sākumā nekā nesapratīsiet, bet pamazītēm viss sāks noskaidroties, un jūs nelaidīsiet vairs to grāmatu ārā no rokām, ēdis vai neēdis.»