Ap vienu nomaļus guļošu kartupeļu mucu bija sastājušies četri jaunkungi, divi tumšādainie, divi baltie, glīti uzcirtušies, katram rokā
slaids spieķītis, kura rokturis atspiests pret zobiem, katrs vienu kāju uzstutējis uz mucas sāna. Pienāca vēl viens jauns džentlmenis, uzmeta mucai ilgpilnu skatienu, bet redzēja, ka neatradīs vietu, kur atbalstīt kāju, un domīgs gāja tālāk pameklēt kādu brīvāku mucu. Viņš izstaigājās gan šurp, gan turp, taču velti. Uz mucām neviens nezvilnēja, kā to mēdz darīt slaisti citās zemēs, tomēr visas strēķos nesakrautās mucas bija aizņemtas. Kam vien atlika brīva kāja, uzstutēja to uz apgāztas mucas, ja vien vēl kāda neaizņemta atradās. Cilvēku parašas noteic apstākļi. Bermudieši slaistās ap mucām tādēļ, ka šeit nav laternu stabu.
Daudzi salinieki sanāca uz kuģa un uzsāka dzīvas sarunas ar matrožiem — man šķita, viņi apvaicājās par to, kas notiek krievu-turku karā. Tomēr, pamatīgāk ieklausoties, konstatēju, ka tā nemaz nav. Viņi jautāja: «Kādas turas sīpolu cenas?» vai «Kā pie jums paauguši sīpoli?». Skaidrs, ka tas viņiem pirmajā vietā; bet, tikko tas bija noskaidrots, viņi tūdaļ sāka interesēties par karu.
Izkāpām krastā un konstatējām ļoti patīkamu jaunumu: ne piestātnē, ne tās tuvumā nebija ne ormaņu, ne pajūgu, ne omnibusu, neviens nepiedāvāja savus pakalpojumus, nedz arī kā citādi uzplijās. Es ieteicos, ka šeit ir tik jauki kā debesīs. Reverends pārmetoši un diezgan dzēlīgi aizrādīja, lai tad nu es ari pasteidzoties to tagad izmantot. Mums bija kādas pansijas adrese, atlika vienīgi atrast cilvēku, kas mūs uz turieni aizved. Tūliņ ari uzgādījās mazs baskājis tumšādains puišelis, tik noplucis, ka nemaz neizskatījās pēc bermudieša. Viņa bikšeles pēcpusē bija tik brīnišķīgi noklātas ar krāsainiem četrstūriem un trijstūriem, ka gribējās gandrīz domāt — tās uzšūtas no ģeogrāfijas atlanta lapām. Spožajā saulē bija viegli viņam sekot, jo viņš mirdzēja kā jāņtārpiņš. Mēs viņu nolīgām un gājām viņam pa pēdām. Viņš pilotēja mūs no vienas gleznainas ielas otrā un laikā nodeva mūs pienācīgajā vietā. Par krāsaino karti viņš naudu neprasīja, palūdza vienīgi kādu nieku par pakalpojumu; reverends divkāršoja prasīto. Puišelis saņēma naudu ar atzinībā mirdzošām acīm, kas skaidri liecināja: «Šitais vīrs ir īsts sīpols.»
Mums nebija ieteikuma vēstuļu; mūsu uzvārdi pasažieru sarakstā bija izkropļoti; neviens šeit nezināja, vai esam godīgi cilvēki vai blēži. Tā mēs cerējām patīkami un netraucēti pavadīt laiku, ja vien neradīsim aizdomas ar savu izskatu un pansijas saimnieks mums neparādīs durvis. Viss izgāja gludi. Bermudiešiem nav pieredzes ar bezgožiem, viņi nav aizdomu tirdīti. Mums ierādīja lielas, gaišas istabas otrajā stāvā ar skatu uz plašu puķu un ziedošu krūmu izstādi — kallām un lilijām, lantānām, heliotropiem, jasmīniem, rozēm, neļķēm, pildītām ģerānijām, oleandriem, granātābelēm, milzīgiem ziliem tīteņu pulksteņiem un daudziem citiem augiem, kam nezinu nosaukuma.
Devāmies garā pēcpusdienas pastaigā un itin drīz izpētījām, ka šī koši baltā pilsēta celta no baltiem koraļļu klinšu blokiem. Bermudas ir koraļļu salas, kur koraļļu slāni sedz sešas collas bieza augsnes kārtiņa un katram iedzīvotājam ir pašam savs koraļļu karjers. Ejiet, kurp iedami, un visur redzēsiet kalnu sānos vertikālus nošķēlumus, ko nebojā neviens atlūzums, neviena plaisa, un jūs varbūt iedomāsieties, ka māja šeit izaugusi no zemes, viengabalā izcelta no iedobes. Tā domājot, jūs maldāties. Bet būvmateriāls mājai gan iegūts no kalna. Koraļļu klinti cērt tieši uz leju vajadzīgajā dziļumā — desmit līdz divdesmit pēdu — un izceļ ārā lielus, kantainus blokus. Atskaldīšanai lieto vai nu kaltu divpadsmit līdz piecpadsmit pēdu garā kātā, un to izmanto, kā mēs izmantojam lauzni, vai arī tādu kā ķērnes lāpstiņu, ko lieto, kuļot sviestu. Tik mīksts ir šis materiāls. Tad ar parastu zāģi bloku sazāģē glītos, prāvos ķieģeļos, kas ir divas pēdas gari, pēdu augsti un apmēram sešas collas biezi. Aptuveni mēnesi tos notur skraji sakrautus, lai nocietē; pēc tam sāk celt māju. Māju būvē no šiem ķieģeļiem un apjumj ar collu biezām, lielām koraļļu plātnēm, ar ik nākamo daļēji pārklājot iepriekšējo, lai izveidojas it kā lēzeni terases pakāpieni; arī skursteņi darināti ar koraļļu blokiem un izzāģēti graciozās, dai(ās formās; apakšstāva veranda izbruģēta ar koraļļu klints blokiem; tāpat celiņš uz dārza vārtiem; žogs veidots no masīviem koraļļu paneļiem ar platu virsnojumi un resniem vārtu stabiem, taču visam ar zāģi piešķirts tīkams, iznesīgs vieglums. Pēc tam virsū uzklāj gluda, cieta balsinājuma kārtu īkšķa naga biezumā — žogam, mājai no augšas līdz apakšai, jumtam, skursteņiem — visam; debesīs iznirst saule un apmirdz šo skatu, un jums pienācis brīdis miegt nepieradušās acis ciet, pirms tās apžilbst gluži aklas. Tas ir baltākais no visiem baltumiem, kādus varat iedomāties, un arī visžilbinošākais. Bermudu māja neizskatās pēc marmora celtnes; tās baltums ir daudz intensīvāks; piedevām tās veidolā ir kaut kas glezns, vārdā nenosaucams, kas liedz to noturēt par marmoru. Mēs ilgi vērojām un daudz spriedām, cenzdamies atrast epitetu, kas pareizi raksturotu Bermudu mājas unikālo baltumu, un beidzot uztrāpījām īsto. Tas ir kūku glazūras baltums ar glazūras vieglo, tikko jaušamo vizmu. Marmora baltums salīdzinājumā ar šo ir vienkāršs un neuzkrītošs.
Kad māja ietērpta cietajās apšuvuma bruņās, vairs nav atklājama neviena plaisiņa, neviena šuve, neviena bloku savienojuma vieta no pamatiem līdz pat skursteņa augšmalai; izskatās, it kā ēka būtu izcirsta no viengabala akmens, kurā pēc tam izzāģētas durvis un logi. Balta marmora celtnei ir salts, kapenēm līdzīgs, nedraudzīgs izskats, tā cilvēku nomāc un sasaldē vārdus tam lūpās. Ar Bermudu māju ir pavisam citādi — tās dzīvīgais baltums, uz kura rotājas saules mirdza, uzmundrina, pat uzjautrina. Ja mājai turklāt vēl ir skaistas formas un graciozas kontūras, kādas ir daudzām bermudiešu mājām, tā jūs