— Rijuši viņi prātīgi, tad Kārļonkulis samestos kopā ar Jāņonkuli un uzdāvinātu Ingrīdiņai televizoru, — māte izteica savu vēlēšanos un aplinkus laida tiem ziņu. No Anntantes viņa gaidīja vilnas segu vai vācu galdautu par 800 rubļiem — tādi pašlaik bija veikalos. Māsīca Vilma droši vien dāvinās latvisku rokas somiņu, Ausma varētu noaust dīvāna vai dienas segu, jo abas māsas bija beigušas daiļamatniecības skolu.
Toties viesus gaidīja smalkas pusdienas un vakariņas.
Durviņkundze, kā Ingrīdas māli pa vecam sauca viņas paziņas, bija grūti pārspējama cepšanas un vārīšanas mākslā.
Viss likās norīkots un sakārtots tik labi un veikli, ka nekādi traucējumi nevarētu gadīties. No rīta atbrauks Lianas Roberts ar ministrijas zimu un aizvedīs Ingrīdu un vecākus uz baznīcu, kaut kur šķērsieliņā pagaidīs ceremonijas beigas un atkal atraus mājā. Pēc tam aizbrauks pakaļ Jāņonkulim, kas dzīvo Pārdaugavā, pa ceļam paķers Kārļonkuli (Druviņkundze — nu sauksim arī mēs viņu tā — cerēja, ka vajadzēs vest arī televizoru), un tad zimu varēs iebraukt tepat mājas sētā, lai uz rīta pusi izvadātu viesus pa mājām.
Bel ne velti saka — cilvēks domā, dievs dara. Rīts sākās ar tādu nervozēšanu, ka baldriāna pilieni pudelē saruka līdz dibenam. Norunātajā laikā Roberts neatbrauca. Pēc pusstundas aizkususi un uztraukta atskrēja Liana ar ziņu, ka tieši pirms brokastīm ministrs atsūtījis Robertam zīmīti, lai tūlīt braucot pie viņa. Vietnieks komandējumā saslimis, jābrauc tam pakaļ uz Daugavpili.
Kamēr nu tēvs izskrēja uz ielas, izgaidījās un noķēra taksi, visas trīs sievietes mājā nervozēja un pilināja baldriānus uz cukurgraudiem.
Ak, un šie lempji Jāņonkulis ar Kārļonkuli! Neko viņi nebija sapratuši, neko sarunājušies: viens atnesa elektrisko gludekli — tad nu gan dāvana iesvētību dienā, otrs māla krūzi ar sešām krūzītēm. Vilma kā skopule pasniedza sudraba saktiņu, bet Ausma nevarējusi vairāk atļauties kā drēbi dīvānspilvenam. Nebijis laika pat sašūt un piebāzt. Tie cili arī kā tādi nabagi — dažs šallīti, dažs vāzīti, bet Anntante kā lielu dārgumu iespieda Ingridai rokās dziesmu grāmatu.
Ingrīda velti izgaidījās savu dancināmo vīrieti. Egons neieradās.
Svētku viesi galviļnieces vilšanos un sadrūmumu nemaz neievēroja. Glāzes pildījās un tukšojas.Tosti, kas sākumā cildināja jauno draudzes locekli, vēlāk saruka līdz visizplatītākajam «nu tad». Ap diviem naktī Jāņonkulis, atkorķēdams pašdarinātā dzērveņu dzēriena pudeli, lielāko liesu tās satura uzšļāca uz Ingrīdas pasakainās kleitas. Māte slepeni lauzīja rokas un lādēja neveiklo vīrabrāli, bet Ingrīdai kleita jau bija kļuvusi vienaldzīga. Egons neatnāca. Neatnāca.
Kad Kārļonkulis, rīta pusē gluži mīksts būdams, uzgāzās dāvanu galdam un nogrūda zemē paša dāvāto māla krūzi, viesi mēģināja iestāstīt, ka «tas uz laimi».
Arī Ingrīda vēl cerēja uz laimi, kamēr dienā saņēma vēstuli.
«Tad tā gan, mana kādreizējā Ingrīda,»
Egons rakstīja bez uzrunas.
«Šodien es redzēju Tevi skaistu, bet bezgala svešu. Man jau stāstīja, ka Tu ejot mācībā un iesvētīšoties, bet es tam neticēju, jo Tu man nebiji teikusi. Tagad pats pārliecinājos. Es nerunāšu par savām mokām, jūtot pēkšņi sabrūkam pamatus mūsu mīlai, bet tā nu tas ir. Ja jau mēs nesaprotamies tik lielos, tik svarīgos jautājumos, tad taču mēs nekad neesam bijuši un nevarēsim būt draugi. Bet nula bez draudzības agri vai vēlu pārvēršas tukšumā.
Egons.»
Ingrīda pacēla no vēstules asaru pilnās acis, un viņas skatiens atdūrās pret sarkano dzērveņu sulas traipu uz gultas kājgalim pārmestās baltās kleitas.
ĶĪNAS PAKLĀJS
Lūciņiem bija daudz labu un sirsnīgu draugu. Tie atnāca pie viņiem vakaros patērzēt, paspēlēt domino vai lotto, paklausīties muziķu pa radio vai pašu izpildījumā, jo Lūciņš spēlēja vijoli, Priedēm arvien bija «līdzi paņēmusies» klarnete, Bušam savs akordeons bieži vien «aizmirsās» turpat pie Lūciņiem (mājā stāvēja otrs, vecais), bet Vasku Adīna prata skaisti nodziedāt visas Zilinska un Ozoliņa dziesmas. Kopīgi viņi dzēra tēju, un nebūt nenotika tā, ka Lūciņi atvērtu viesiem ne tikai savas mājiņas durvis, bet arī naudas maku. Draugi saprata, ka viesmīlīgā mājastēva alga nav lielāka kā kuram katram no viņiem, tāpēc nākdami paķēra līdzi dažs desas gabalu, dažs baltmaizes kukulīti, tomātus vai siļķīti, bet Adīna arvien atnesa biskvītu tfltiņu. To visu Lūciņu Zenta salika galdā, un varēja sākties vienkāršas, bet omulīgas vakariņas. Trauku mazgāšanā draugu sievas Zentai nemaz neļāva piedalīties, teikdamas:
— Tev jau tā paliek smagākais darbs — grīdu mazgāšana, ko mēs esam sadangojuši.
Zenta gan apzvērēja, ka viņa tik un tā katru rītu grīdas uzslaukot ar slapju lupatu, jo tik vien jau tā darba esot kā mājas solis.
Jauka ir tāda pusmūža cilvēku draudzība, ko tur vairāk var teikt.
Vasarā mazo sabiedrību saviļņoja lielāks notikums — Lūciņu pāris svinēja sudrabkāzas. Divdesmit pieci gadi apritējuši laulībā bez jūga, bez asām vārdu maiņām, bez neuzticības, aizdomām un pārmetumiem. Kā lai neatzīmē ar mazām viesībām šādu diezgan retu parādību? Tāda taču bijusi sensena tradīcija, un tagad avīzes mudināt mudina celt godā labākās tradīcijas. Lai nu Lūciņi paši kā, bet viņu draugi ilgi un pacietīgi apspriedās, kā no savas puses šo dienu padarīt svinīgāku un neaizmirstamāku. Priede gatavoja atbilstošu uzrunu, Bušs apsolīja to noslēgt ar paša komponētu maršu «Kaut matos sudrabs, sirdīs rozes zied», bet Adīna uzņēmās atklāt vakariņas ar asprātīgu tostu.