Tiktāl nu bija vienojušies. Grūtākais bija izdomāt, kādas dāvanas pasniegt sudrabkāzniekiem, lai tās būtu ir noderīgas, ir glabātu šīs dienas piemiņu. Pēc senām tradīcijām vajadzētu dāvināt sudraba lietas, bet ko varēja atrast veikalos tādu. kā Lūciņiem jau nebija: sudraba tējkarotes viņiem sadāvātas jau kāzu dienā, dzērienu kausiņus draugi bija pasnieguši Lūciņām katrā dzimšanas dienā, cukurtrauciņu Lflciņiete saņēma meitas kāzu dienā no znota. Kaut kādus sudraba nieciņus sadāvināt nebūtu ne praktiski, ne arī ar tiem varētu iepriecināt gaviļniekus. Beidzot Adīna, apskriedama veikalus, bija ieraudzījusi kaut ko tādu, kā Lūciņiem trūka un kas bija tik vērtīgs, ka to nebūtu kauns dāvināt pat ministram vai tautas rakstniekam: lielu paklāju. Tas gan maksāja ap trīs tūkstoši, bet, ja šo summu sadala uz viesu galviņām, tad. tas pats vien iznāk, kā pērkot katram atsevišķu dāvanu.
Tā Lūciņu mājās ieradās skaists, biezs Ķīnas paklājs ar ieaustiem teiksmainiem pūķiem, fantastiskiem ziediem un sarežģītiem ornamentiem.
Zenta bija patiesi aizkustināta par draugu uzmanību. Tiešām, tādu dāvanu sagādāt varēja tikai sirsnīgi cilvēki, kas dāvanās iegulda ne tikai naudu, bet arī daļiņu no savas sirds.
Jaukā noskaņa neizdzisa līdz ar svētku vakaru, tā atkārtojās katru rītu. uzskatot brīnišķīgo paklāju un sperot uz tā kailo kāju, kas iegrima kā mīkstā sūnā.
Ja kāda liela patīk, tad gribas to uzturēt tīru un spodru, jo citādi tā vairs negrezno māju, bet padara to smieklīgu. Tā arī Zentai — lai kā taupīja paklāju, tomēr tajā sakrājās putekļi. Sestdien, kad vīram agrāk beidzās darbs, Zenta pasauca viņu palīgā iznest smago paklāju sētā un izdauzīt. Bet te nu atklājās, ka sētā nav tādas ierīces, kur uzkārt tepiķi, lai to apstrādātu ar dauzekli.
— Klausies, Jūlij, jaunnedēļ pat tu sameklē stabus un šķērskoku. Citādi mums nekas neiznāk, — Zenta norīkoja viru.
— Gan jau, — tas atrūca.
— Ko tas nozīmē — gan jau, — Zenta uztraucās. — Pats redzi, ka tagad jāklāj uz mēslu kastes vāka.
— Gan jau sameklēšu, —Lūciņš pārlaboja savu atbildi.
Vakarā pie Lūciņiem sanāca parastā kompānija. Zenta tūlīt ievēroja, ka Bušs nav uzvilcis galošas. Un ar tādām uz ielas sabradātām kurpēm viņš kāps uz tepiķa!
Protams, Bušam pat prātā neienāca, ka varētu izlaipoties gar paklāja malām un turēties tajā istabas galā, ko negreznoja šis dārgais mākslas darbs. Kā apburts viņš mīcījās pa paklāju, nenojauzdams, ka bradā pa mājasmātes nerviem.
— Tāds kā tāds lācis, — Zenta pukojās un tik tikko valdījās, neaizrādījusi viesim būt uzmanīgākam.
Toties, kad draugi bija aizgājuši, visus sakrājušos pārmetumus dabūja noklausīties Lūciņš. Lai vīrs saprastu, kādu noziegumu izdarījis viņa draugs (Zenta vairs neteica «mūsu», bet «tavs» draugs), viņa neatlika paklāja tīrīšanu uz ritu, bet, ce|os nometusies, sāka to tūlīt apstrādāt ar drēbju suku. Lai redz, cik viņai grūti, varbūt tad nekautrēsies «savam» draugam aizrādīt, ka pieklājīgā mājā nevar nākt bez galošām.
Nogrēkojās arī citi draugi. Reiz Adīna uzlēja kafiju tieši uz paklājā ieaustā pūķa galvas, bet Priedes naivais paradums — spēlējot sist takti ar kāju uz grīdas, par ko agrāk pārējie viņu labsirdīgi zoboja, tagad Zentai kļuva tik nepanesams, ka, tikai zobus sakožot, pār lūpām neizspruka ass vārds.
— Tā jau pēc gada tepiķis būs caurs! — tiklīdz aiz viesiem durvis bija aizvērušās, Zenta, vīram muguru uzgriezusi, izteica savu sašutumu.
— Nu ko tu, Zenta, tik daudz ar to tepiķi noņemies, — Lūciņš īgni atrūca.
— Es brīnos, kur cilvēkiem tik maz smalkjūtības, — Zentai lauzās ārā sakrājies rūgtums. — To viņi nemaz nedomā, ka otram stundām ilgi jānoņemas, kamēr iztīra, ko viņi te sanesuši no ielas.
— Nu kas tur liels — izstiepsim rīt ārā un izdauzīsim, — Lūciņš centās nomierināt sievu.
Nelaimīgi sagadījās, ka nākošajā dienā Lūciņš pārradās slipri vēlu: bija jāpaliek uz neparedzētu sapulci. Pirmo reizi divdesmit piecu gadu kopdzīves laikā Zenta nenāca uz virtuvi padot vīram ēst un iztaujāt, kā gājis darbā, kas runāts sapulcē. Pat labvakaru neatņēmusi, viņa ielīda atpakaļ gultā un pagriezās uz sienas pusi.
— Kas tev, Zentiņ, tu slima esi? — Lūciņš norūpējies apjautājās.
Atbildes nebija.
— Tev slikti? Vai neaicināt ārstu?
Klusums.
— Es aizskriešu pie Petroviem, viņiem ir telefons. Izsaukšu ātro palīdzību.
Tikai tad, kad Lūciņš jau vēra durvis, lai steigtos pie Petroviem, Zenta atguva balsi.
— Nekur nav jāskrien, — viņa skarbi uzsauca vīram un, kad tas atgriezās, īgni izgrūda:
— Kad tev, cilvēkam, vienam jācilā tik smags tepiķis, vai tad brīnums, ka vakarā visi kauli sāp.
Lūciņš apsēdās uz gultas malas un, galvu rokā atspiedis, ilgi klusēja.
— Zentiņ, — viņš beidzot sāka runāt, — vai tu esi padomājusi, cik laimīga bija mūsu dzīve bez tā tepiķa? Varbūt atdosim to meitai, ko?
— Ak tā, atdosim? Tātad man nedrīkst būt nekas labāks? Treimaņiem ir televizors, Salaiņiem ir «Moskvičs», tikai man nedrīkst būt pat tepiķis!
— Treimaņi abi strādā. Salaiņi arī. Tā viņi iekrāj.
— Nūjā, es tikai slaistos bez darba! Es tikai nekā nedaru! — Lūciņu Zenta pacēla balsi. — Ja es ielu svešiem vārīt putru un mazgāt istabas, tad es arī būtu iekrājusi vismaz tik daudz, lai var putekļu sūcēju nopirkt.
— Zentiņ, nu tas taču būtu viens derīgs mašīns! — Lūciņš priecīgi iesaucās, gan vairāk domādams par sevi, — nebūs vairs smagais paklājs jānēsā lejā un augšā pa kāpnēm.
Laulātie norunāja tā, ka svešiem putru vārīt un grīdas mazgāt Zenta neies, bet putekļu sūcēju pirks no ietaupītās saimniecības naudas.