Jau otrā dienā Zenta uzteica piena nesējai un skrēja uz tirgu meklēt lēto kolhozu pienu. Pusdienās Lūciņš turpmāk ēda tikai kartupeļus ar sālītām brētliņām vai sautētus makaronus ar margarīnu, bet baltmaizi dabūja vienīgi svētdienas rītos. Tomēr ļaunums sākās tikai tad, kad tiešām nepieciešamais putekļu sūcējs jau bija pārnests mājā. Zentai likās, ka pie spodrā paklāja nepiestāv vecmodīgās mēbeles, un taupīšana turpinājās — vispirms priekš jauna dīvāna, tad apaļa galda, bufetes, kurai vairs nepiestāvēja vecie trauki, uz plauktiem vajadzēja jaunas vāzes, bet Zentai pašai kļuva nepieciešama rītakleita no Ķīnas zīda.
Kādu laiku draugi vēl mēģināja turpināt pierastos mūzikas vakarus, bet, kad Priede Zentas aizrādījumu nesist ar kāju takti uz paklāja pēc piecām minūtēm bija aizmirsis, mājasmātei uznāca histērija. Kā zināms, tādos gadījumos pasprūk arī kāds asāks vārds, bet šolaiku cilvēki ir tik juteklīgi, tik iedomīgi…
Gluži kā sarunājušies, draugi pie Lūciņiem vairs nenāca.
Nez kāpēc Lūciņš pats stipri pārvērtās — kļuva tāds kā nervozs, sāka smādēt ēdienu, šad tad iegriezās bufetēs. Māja esot kļuvusi sveša un auksta. Nedrīkstot ne uz dīvāna apsēsties, pa istabu jālavierējot kā kaķim, lai neuzspertu paklājam. Kur viņš metās pa vakariem — pie draugiem vai restorānos, kas to lai izpētī. Tikai arvien biežāk Zenta, uzvilkusi Ķīnas zīda mājas kleitu, vakaros viena pati sēdēja omulīgajā dzīvoklītī, tamborēja sedziņas un galda drānas un gudroja, kur tās vēl varētu uzklāt.
MANS DRAUGS CEĻ MĀJU
Man bija labs draugs — Jānis Doniņš viņu sauca. Jūs taču atceraties Jāni, Doniņu Jāni, Janku. Nu, tas pats, kas visās viesībās bija sabiedrības dvēsele — skaļākais dziedātājs un veiklākais dejotājs, jautrākais anekdotu stāstītājs un asprātīgākais tostu saucējs. Tādu jūs pazināt Doniņu Jāni. Ret es pazinu viņu arī citādu — nopietnu spriedēju par politiskiem jautājumiem, kaislīgu teātra mākslas pielūdzēju, negausīgu grāmatu lasītāju un bibliofilu, kas prata sadabūt īpašumā visas latviešu padomju rakstnieku grāmatas, pat tas, ko lasītāji izķer dažās stundās. Mēs satikāmies katru vakaru — vai nu kopā sēdējām teātri un pēc tam pie kafijas tases pārspriedām lugu un aktieru spēli, vai arī klaiņojām pa dārziem un runājām par Ojāra Vācieša dzeju, Priedes dramaturģiju un jaunākajām «bumbām» literatūras kritikā. Vasaras atpūtu mēs parasti pavadījām pie kāda ezera. Peldējāmies un sauļojāmies, ķērām zivis un vēžus un paši vārījām, stāstīdami viens otram dažādus patiesus un izdomātus makšķernieku stāstus. Mitinājāmies teltī un priecājāmies, ka neesam sevi piesaistījuši kādai vienai vietai, vārdu sakot, neesam vasarnīcu nomnieki, jo tā mums iespējams katru vasaru pabūt arvien jaunās, skaistās vietās.
Nupat tikai aptvēru, ka visu laiku par Janku, par Doniņu Jāni runāju pagātnē. Jūs varbūt jau sākat uztraukties, vai tiešām Janka, Jānis Doniņš būtu… Nebīstieties, Janka ir dzīvs un vesels. Viņš tikai… ceļ māju.
Sākās ar to, ka mēs kādā dienā savā gumijas laivā braukājām pa Juglas ezeru spiningodami. Laiva bija mazliet izlaidusi gaisu, un mēs piebraucām viņā krastā, lai to piepumpētu. Kur gadījies, kur ne, nāk uz ezeru — mūsu paziņa Sukurs ar pasmagu skalu grozu rokā. Tā un tā: — Sveiki, kur tu te gadījies? — Sveiki, sveiki, un kur tad jūs? — Mēs piebraucām uzņemt degvielu. — Es atkal šeit iedzimtais. Novācu pirmo ražu. Sie kartupellši paša audzēti. Laipni lugtu nogaršot. — Ho, tad norunāsim tā — tavi kartupeļi, mūsu pavalgs! — Janka atsaucās un izcēla no laivas mūsu nozveju — trīs paprāvas līdakas.
Uznesām laivu augšā. Kamēr sukurēni mizoja kartupeļus un Sukuriene tīrīja un cepa zivis, Sukurs mums izrādīja savu saimniecību. Vispirms pašu piecistabu māju. celtu pēc igauņu projekta, no ārpuses apšūtu ar sarkanā granīta šķembām, lieliem logiem un skārda jumtu.
— Cinkotā, — Sukurs, vienu aci piemiedzis, klusi, bet lepni pavēstīja. — Tikai nokrāsoja. Deficīta prece, saproti… Iemainīju no skārdniekiem, — viņš nobeidza pusčukstus.
Izstaigājām glītās, saulainās istabas, pēc tam saimnieks mūs veda uz siltumnīcu. Patlaban tajā gan nekā ievērojama nebija, raža jau sen novākta. Ievērojamākais bija stāsts par siltumnīcu, kas pirmajā gadā pēc uzcelšanas sevi atmaksājusi, bet turpmākajos gados — nu, es tev saku. no algas neesmu mājas būvē ielicis ne kapeikas, to man siltumnīca uzcēla — tā Sukurs nobeidza šo stāstu.
Dārzs, nu dārzs bija vienkārši lielisks. Katra zemes pēda lietderīgi izmantota. Starp plūmītēm un ābelītēm zemeņu grēdas, burkāni, gurķi un tomāti, uz komposta kaudzēm milzīgi ķirbji, bet gar sētu kā īsts dzīvžogs vijās turku pupiņas.
— Lieliski! Vienkārši lieliski, — Janka jūsmoja. — īsts japāņu dārziņš!
— Patīk? — Sukurs vēlīgi nosmaidīja.
— Paradīze! — Janka izdvesa.
— Un, galvenais, tāda paradīze, no kuras tevi pats velns nevar izdzīt! — Sukurs vēl pastiprināja.
— Bet zini, tu taču arī varētu sev uzcelt tādu mājeli. — viņš pēkšņi ierunājās. — Tepat blakus ir viens apbūves laukums. To gan kāro viens opernieks, bet es labāk gribētu sev līdzās tādu klusāku kaimiņu. Zini, kā tie dziedoņi, kad laiž vaļā rīkles, tad logi dreb.
— Kur nu es, — Janka žēli novilka.
Visu pievakari, kamēr braukājam pa ezeru, Janka citu neko nerunāja kā tikai par Sukura māju un dārzu. Vakarā, kad sēdējām autobusā, viņš bija gandrīz jau izšķīries par savas mājeles celšanu, bet atvadoties jau noteikti paziņoja:
— Es celšu.
Otrā dienā pusdienas pārtraukumā gribēju ar Janku, kā parasts, pasēdēt zem liepas un norunāt, uz kādu filmu aiziet vakarā, bet Jankam nebija vaļas.