— Klausies, kā tur bija ar to kūts degšanu? Saka, dedzinātājs esot zināms un būšot tiesa?
— Puisis pats atzinās, — brigadieris atbildēja. — Bet vai nu tur taisni ar tiesu…
— Bet kāpēc tad pavēste atsūtīta? — Stopiņš kaut kā nesaprata.
— Neesmu dzirdējis. Mēs ar priekšsēdētāju runājām, ka tur ko tiesā dot nav. Nostrostēsim puisi tapat, lai nemētājas ar cigaretēm. Viņš, nabags, pats nelaimīgs…
Sarunu partrauca agronoms, kas ienaca ar skaļu labrītu visiem un pacēla telefona klausuli.
— Kas zvana? Priekšsēdētājs? Ko atsaukt uz kantori? Ak Pauli Lapiņu! Viņš pašlaik remontē kukurūzas kombainu. Ko pateikt? Ak tā, ka lieta steidzama. Labi.
— Diez kas priekšsēdētājam aizdedzies, ka steidzīgi ievajadzējies Lapiņu Paulis? — agronoms nopukojās un palūdza Stopiņu aiziet uz mašīnu šķūni pasaukt traktoristu.
— Aizdedzies bija Jāņos, tagad būs tā liela dzēšana, — Irma atkal tika pie vārda.
— Daiļā dārzniec, es puķu valodu nesaprotu, — agronoms ātri nobēra un iesaka sarunu ar brigadieri.
Ko jūs gaidāt, kāpēc neejat darbā? — pēkšņi attapies, viņš noprasīja Irmai.
— Sacīt, es arī esmu saimnieks kolhozā, — Irma lepni saknieba lūpas. — Mana daļa tāpat bija kūtī iebūvēta. Un, ja vajadzēs, es savu vārdu pateikšu tiesā.
— Klausieties, vai jūs neesat dabūjusi saules dūrienu? — agronoms sāka uztraukties.
Norūca mašīna, apstajās, un kantorī ienāca priekšsēdētājs.
— Tas ir labi, ka cilvēki sanākuši, — viņš priecājās. — Būs Lapiņu Paulim svinīgāks brītiņš.
— Tad nu sakuriniet gan viņam tādu pirti, lai ģībst, — Irma mēģināja kūdīt priekšsēdētāju.
— Puisim būs liels pārdzīvojums. Viņš tāds lēns un…
— Lēna cūka dziļu sakni rok! — Irma neļāva priekšsēdētājam teikumu nobeigt.
Vērās durvis, un tajās parādījās vispirms Stopiņš, apjucis un acis nodūris, laikam apzinādamies, ka izpaudis Paulim to, ko nedrīkstēja. Bet viņš taču bija gribējis tikai labu — lai cilvēks sagatavojas, lai nesatrūkstas kā no pērkona spēriena skaidrā dienā.
Aiz Stopiņa slieksnim pāri kapa traktorists Lapiņš noķepētā virsvalkā, melnām rokām, pārsteigumā ieplestām acīm uz visiem pavērdamies.
Aiz Pau|a kantorī ieslīdēja Ausma. Labi, ka uz viņu neviens neskatījās, tad būtu sievām ko runāt par viņas saraudātām acīm, kaut gan pagalmā vējš bija iepīitis aci smilšu graudiņu, un viņa ilgi noņēmās, kamēr dabūja to ārā.
— Tā. Tagad nostājies te, mums visiem priekšā. Te tev vēstule. Bet, ja tu man uztici to nolasīt, tad dod atpakaļ. — priekšsēdētājs pabīdīja Pauli pie galda, izņēma tam vēstuli no rokas, atplēsa un sāka lasīt:
— «Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā Komiteja, Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs, Latvijas PSR Ministru Padome sirsnīgi apsveic Jūs gaišajos, priecīgajos svētkos — 20. gadadienā kopš padomju varas at jaunošanās Latvijā…
… Vēlam Jums neizsīkstošu radošu enerģiju, jaunas sekmes darbā, labu veselību un laimi personīgajā dzīvē.»
— Bet kā tad tā? — klusumā griezīgi ieskanējās Irmas jautājums. — Ja jau tā, tad tur vairāk nav ko runāt, — skaļi aizcirzdama durvis, Irma pazuda no kantora.
Agronoms paskatījās uz Ausmu un pielika pirkstu pie deniņiem.
— Ļauj man arī paspiest tavu sastrādāto roku, tu, mūsu kolhoza lepnums, — priekšsēdētājs sirsnīgi kratīja traktorista roku un aizsteidzās.
Liekas, tikai tagad Paulis sāka aptvert vēstules jēgu. Viņš turēja to rokā un lasīja adresi, it kā pārbaudīdams, vai tikai nav noticis kāds pārpratums.
— Bet kāpēc tu, Stopiņ, mani tā mānīji? Teici, ka tiesas pavēste pienākusi par kūts dedzināšanu? — viņš pārmetoši pavaicāja zirgkopim.
— Edz, brigadieris sacīja, ka tu esot atzinies, — Stopiņš taisnojās.
— Es? — Leja neizpratnē pastiepās uz pirkstgaliem. — Es taču runāju par slaucējas Kandeles puiku, kas bija ielīdis kūtī pīpēt mācīties!
— Bet kas tad īsti sarunāja tādas neglītas lietas par mūsu Pauli? — agronoms nez kāpēc griezās pie Ausmas.
— Kas cits kā Irma, — no kakta atsaucās pastniece Dzeguze un, paķērusi savu somu, izlavījās ārā.
— Es tiešām brīnījos, ko tu esi Irmai nodarījis, ka viņa par vari gribēja no tevis iztaisīt dedzinātāju! — Ausma paraustīja plecus.
— Pavisam nieku, — Paulis iesmējās. — Es tikai uzaru un apsēju ar kukurūzu to pushektāriņu, ko Irma bija iecerējusi pievienot savam piemājas gabalam, lai apstādītu ar agrajiem kartupeļiem. Izčibēja šis te, — viņš pacēla roku un paberzēja īkšķi pret vidējo pirkstu.
PAR MIRUŠIEM TIKAI LABU
Pulksten deviņos no lita ministrijas grāmatvedībā bija ieradušies visi darbinieki, izņemot rēķinvedi Irēnu Līdaku.
Pagāja piecas minūtes, desmit, piecpadsmit, bet Irēna nerādījās.
— Būs vai saslimusi? — galda biedrene Mikla Rubene bažīgi ieteicās. — Irēna taču nekad nenokavējas.
— Varbūt apsaldējusies? Vakar viņa taisījās pēc darba aizbraukt uz jūru nopeldēties, — zināja uzskaitvede Ligita Kande.
Kad pusē vienpadsmitos Irēna vēl nebija ieradusies, darbinieki nolēma, ka vietējās komitejas pārstāvim Kļāvām jāaiziet uz Līdakas dzīvokli un jāpārbauda, kas un kā, varbūt viņai mājās nav neviena, ko aizsūtīt pēc ārsta un zālēm.
Iezvanījās telefons. Galvenais grāmatvedis nocēla klausuli.
— Hallo! Ko? Irēnu Līdaku? Nē, viņa nav darbā ieradusies. Kas prasa? Ak no mājām? Tātad mājās viņas nav? Ko? Arī nakti nebija mājas? Nē, mēs neviens nekā nezinām.
Visi saspringti gaidīja sarunas beigas. Grāmatvedis vilcinājās nolikt klausuli, bet tad pēkšņi nometa to uz aparāta tik strauji, it kā būtu apdedzinājis roku. Darbiniekiem viņš varēja paziņot tikai to, ko viņi jau bija sapratuši no dzirdētās sarunas.
— Varbūt nelaimes gadījums? Jāzvana uz miliciju, — kāds ieteicās.