Выбрать главу

— Cik aizkustinoši! Piesitās vadātājs… — kāds nopūtās.

— Gandrīz kā vadātājs, — nepamanījusi izsmieklu, Irēna piekrita. — Un tā es izkūlos no meža tikai ap deviņiem, tālu no galvenā ceļa, pie Tomes zivju audzētavas. Labi. ka direktors bija tik laipns un iesēdināja mašīnā, kas nāca uz Rīgu.

— Ret piezvanīt, piezvanīt no Tomes uz darba vietu — to jūs uzskatījāt par pārāk mazsvarīgu? — Kļava dzēlīgi iejautājās.

— Varbūt jūs neticēsiet, bet telefonu vakar bija saspēris zibens, — Irēna nelaimīgi nočukstēja.

— Jā, tad jums tiešām bijusi grūta nakts, — galvenais grāmatvedis līdzjūtīgi pašūpoja galvu. — Un gulējusi neesat nemaz? Vai tad jel maz varēsiet strādāt?

— Es strādāšu. Jūs tikai piedodiet man šo kavējumu. Tas tiešām nav aiz nolaidības, — Irēna lūdzās, un viņas skropstās pavīdēja valgums.

— Nu, ko, visādi var gadīties, — grāmatvedis noteica un jautājoši pavērās darba biedros.

Darbinieki saskatījās. Dažs labvēlīgi pasmaidīja, bet tie, kas pirms dažām stundām bija Irēnu apraudājuši un cildinājuši, tagad stāvēja sabozušies, it kā Irēna būtu viņus personīgi apvainojusi.

— Es domāju, ka tik vienkārši uz tādu smagu disciplīnas pārkāpumu skatīties tomēr nevar, — nervozi kārtodams papīrus, ierunājās Kļava.

— Es arī domāju, ka jāsasauc darbinieku kopsapulce un stingri… — Milda Rubene gribēja teikt savu vārdu, bet viņu pārtrauca galvenais grāmatvedis.

— Pagaidiet mazliet, mazdrusciņ. Nu, bet ko mēs teiktu, ja Irēna tiešām būtu noslīkusi?

Iestājās klusums. Likās, visi kaut ko pārdomāja, kaut ko atcerējās.

— Tad mēs… tad mēs… — Milda Rubene vairākkārt iesāka, bet nespēja izteikt.

— Pilnīgi pareizi, — galvenais grāmatvedis piekrītoši palocīja galvu. — Tad mēs par viņu runātu tikai labu.

PAAUGSTINĀJUMS

Redakcijā atzina, ka pēdējais raksts jeb feļetons Ainai Maciņai tiešām izdevies. Vispār viņa bija ļoti izveicīga žurnāliste. Uzrakstīt iznīcinošu feļetonu par kādu kolhoza priekšsēdētāju viņai neprasīja pat tik daudz pūļu kā aizbraukt līdz aprakstāmajam kolhozam un parunāt ar cilvēkiem. Pielika aizkļūt līdz rajona centram, iegriezties izpildu komitejā un uzmest acis pārskatam par sējas vai ražas novākšanas darbiem. Tā kā katrā rajonā ir kolhozi, kuros uz pārskata dienu iesēts vai novākts ražas vairāk nekā pārējos, un ir arī tādi, kuros uz to dienu bijis mazāk padarīts, tad Maciņai turpat uz vietas dzima raksta ideja. Atlika aiziet pāri ielai līdz vietējā laikraksta redakcijai un iztaujāt kādu līdzstrādnieku, vai tas gadījuma nav redzējis kolhoza priekšsēdētāju piedzērušos. Ja līdzstrādnieks apliecināja, ka reiz jūnija otrajā pusē tiešām redzējis attiecīgo priekšsēdētāju jautrā prātā, tad drīz vien republikāniskajā avīzē parādījās raksts: «Kad priekšsēdētājs arvien lillā…»

Pēc tāda raksta rajona vadībai cits nekas neatlika kā panākt grēcīgā priekšsēdētāja izbalsošanu un paziņot avīzes redakcijai, ka kritika atzīta par pareizu un vainīgais sodīts.

Vienreiz gan Maciņa mazliet kļūdījās. Gatavodama rakstu par zvejnieku kolhoziem, viņa uz Kurzemi pat neaizbrauca, bet veikli pārstrādāja aprakstu, kas pirms dažiem mēnešiem bija iespiests kādā Maskavas laikrakstā. Un te nu viņa bez galotnes rakstīto zvejnieku arteļa priekšsēdētājas uzvārdu «Brālēn» uzrakstīja ar galotni «s» — Brālēns, jo viņai nebija no mazāko šaubu, ka zvejas vīrus varētu komandēt tikai Brālēns un nevis Brālēna. Un tomēr… Pēc Maciņas raksta parādīšanās zvejnieki sūtīja redaktoram gan nopietnas, gan izsmējīgas vēstules par viszinīgo Maciņu, kas nav iegriezies viņu kolhozā pat ne tik daudz, lai apskatītu, vai viņu priekšsēdētājs staigā biksēs vai brunčos.

Pēdējais feļetons, par kuru redaktors ļoti sajūsminājās, nebija vis par kolhoza priekšsēdētāju, bet par kādu jauno speciālisti — agronomi Vellu Akmentiņu, ar kuru atšķirībā no citām reizēm Maciņa bija runājusi personīgi. Jaunās agronomes pārkāpums bija ļoti smags. Pēc akadēmijas beigšanas aizbraukusi uz jauno darba vietu, Akmentiņa tur bija izturējusi tikai gadu un dažus vasaras mēnešus, bet, kārtējiem rudens lietiem uznākot, iesniegusi valdei atlūgumos, aizbraukusi pie mātes uz rajona pilsētu un sākusi strādāt komunālajā saimniecībā par dārznieci.

Maciņas feļetons sākās idejiski augstā līmenī, atgādinot, kādus līdzekļus netaupa valsts, skolodama jaunos speciālistus, kādu bagātu ceļa maizi tie paņem līdzi uz jauno darba vietu, bet diemžēl vēl sastopami tādi jaunieši, kas neprot to novērtēt, un pirmajās grūtību ugunskristībās atklājas, ka tie nerūdās kā tērauds, bet nosvilst kā sausi zari. «Atlūzuši zari» — tāds arī bija feļetona virsraksts.

Pēc pamācošā ievada sekoja vielas izklāsts, kas bija radies no sarunas ar pašu Veltu Akmentiņu. Jaunā agronome, lūk, paskaidrojusi, ka kolhozā viņai ierādīta tāda istabiņa, kur lietus laikā bijis ar gultu kā ar laivu jābraukā meklēt sausāku saliņu, ka reizēm griestu apmetums kritis uz galvas, ka drēbes sākušas pelēt no mitruma.

Šajā brīdī Maciņai dzima ideja jaunam rakstam: par nevērīgiem kolhozu priekšsēdētājiem, kas nerūpējas par jaunajiem speciālistiem un, likdami tiem dzīvot necilvēcīgos apstākļos, zaudē kolhozu kadrus. Bet šoreiz rakstam bija cits uzdevums, un viņa turpināja:

«Kad es jaunajai agronomei jautāju, vai viņa ir lasījusi, kādos apstākļos komjaunieši cēla Komsomoļsku. kā dzīvo teltīs neskarto zemju apguvēji, viņa pat nenosarka, bet sāka taisnoties, ka viņai, lūk, esot veca māte un tā slimojot ar reimatismu un sirdi, vajadzīgs kopējs, bet uz kolhozu māli nevarot vest, tur esot par mitru. Neko teikt, laba meita savai miesīgajai mātei, bet tajā pašā laikā pret otru māli, kas viņai deva augstāko izglītību, pret valsti, Velta izturas kā pret pamāti.»