Sekoja vel pārmetumi un kauninājumi, uu raksts beidzās ar prasību, lai rajona komunālās saimniecības vadība Veltu Akmentiņu no darba padzen.
Dažas dienas pēc raksta parādīšanās avīzē redaktors iesauca Ainu Maciņu savā kabinetā un apsveica ar paaugstinājumu darbā. Aina pietvīka aiz prieka: tātad par nodaļas vadītāju!
— Apsveicu un sēroju, — redaktors turpināja. — Zel šķirties no laba līdzstrādnieka.
— Kā?… Šķirties?… Kas? — Aina nesaprata.
— Tā iznāk. Nupat man zvanīja un pateica, ka nolemts jūs sūtīt par rajona avīzes redaktori. Tātad būsim kolēģi, — redaktors spieda Ainai roku.
— Ko? Kāpēc? — nākošā redaktore nošļupstēja.
— Labu darba darītāju partija saredz un cienī, — redaktors tēvišķīgi uzsita kolēģei uz pleca.
Drusku grīļodamās, Aina izgāja no kabineta, savā istabā sataustīja mēteli un, uzmetusi to už rokas, gausi vilkās pa garo gaiteni uz ārdurvīm.
— Aina, velc mēteli mugurā, laukā līst, — viņai uzsauca darba biedrene Laura.
— Līst? Kā tu teici — laukos līst? — Maciņa neizpratnē pārjautāja.
— Bet. Aina, kas tev ir? Tu biji pie redaktora uz «kāliju»? — Laura līdzjūtīgi satvēra Ainu aiz rokas. — Par ko?
Es arī nezinu, par ko mani padzen no Rīgas, — Aina nenoturēja asaras.
— Tevi? Padzen? Aina, ko tu runā? — Laura izbijusies apskāva draudzenes plecus.
— Paprasi redaktoram! — Aina iekliedzās un, izrāvusies no Lauras skavām, izskrēja pa durvīm, aizcirzdama tās ar lielu troksni.
Līņāja smalks lietiņš, bet Aina sākumā to neievēroja. Tikai nogājusi labu gabalu, viņa juta pleciem pieskārāmies mitru vēsumu un pamanīja pretimnācēju pētošos skatienus. Tiešām, varēja likties dīvaini, ka lietus laikā cilvēks nes mēteli uz rokas, un Aina uzvilka to mugurā.
«Tātad uz Latgali,» viņa sāka apcerēt nupat no redaktora uzzināto jauno vēsti. «It kā paaugstina darbā. Ha-ha! Paaugstina…» Pirmkārt, kā rajona avīzes redaktore viņa nekad nenopelnīs to, ko nopelnīja šeit ar rakstiem. Otrkārt, — «šo «otrkārt» sanāk tik daudz, ka tie sāk griezties pa galvu un galva gHežas tiem līdzi.
Tikko viņa ar ģimeni bija pārgājusi jaunā trīsistabu dzīvoklī. Nopirka modernas mēbeles. Laumiņa iet mūzikas skolā. Ģirts pionieru pili apmeklē šaha pulciņu. Un virs ir invalīdu nama direktors. Vai viņam tur tādu vietu iedos? Tagad māte nāk katru dienu gatavot pusdienas, piekopj istabas. Viņa taču uz Latgali līdzi nebrauks, jo tēvs slimo ar nierēm un išiasu, tam vajadzīga kopšana. Visa dzīve sajūk. Un par ko? Par to, ka viņa strādā labāk nekā citi žurnālisti? Ka viņas rakstiem nekad nav trūcis asuma un principialitātes? Labs paaugstinājums — kaut kādā kaktā rediģēt provinces reportieru vienmuļīgos penterējumus. Atstāt vai nu ģimeni, vai dzīvokli Rīgā… nē, te ir tikai viena atbilde — nē. Vienalga, lai notiek kas notikdams, no Rīgas viņa projām nebrauks.
Vakarā, kad pārnāca vīrs, viņi kopīgi izstrādāja plānu, kā bez nepatīkama skandāla izvairīties no redaktores goda provincē. Ainai steidzīgi būs jābrauc uz Ķemeriem ārstēt kādu sieviešu kaiti, pēc tam viņa vēl būs tik vārga, ka palūgs bezalgas atvaļinājumu. Nu, un pa to laiku jau sameklēs citu redaktoru, jo avīze bez vadības tik ilgi nevarēs iztikt.
GLUŽI KA GOGOĻA STĀSTĀ
Viņi dzīvoja Pārdaugavā, paši savās mājās: Ludvigs Pusķieģelis ielas labajā, bet Rūdolfs Putraspods kreisajā pusē. Tas nekas, ka abiem kādreizējie varas vīri bija iedevuši neparastus uzvārdus. Savstarpējās attiecībās viņi tos nekad nelietoja, saucās vienkārši par Ludi un Rūdi, kā jau ilggadīgi kaimiņi un labi draugi. Ja kaimiņu attiecības visbiežāk sabojā nevienāds materiālais stāvoklis, pareizāk sakot, — skaudība no mazturīgākā un nicīgums no turīgākā puses, tad šoreiz laimīgi bija sagadījies, ka abiem bija vienāda lieluma zemes gabali, abiem vienstāva mājeles un abi saņēma vienādas pensijas. Un, tā kā starp viņu mājiņām atradās iela, tad arī viena vistas nevarēja ielīst otra dārzā un izkašāt burkānus vai kāpostus un tā sabojāt kaimiņu draudzību.
Kā Pusķieģelis, tā Putraspods… nē, runāsim labāk par Ludi un Rūdi. Kā Ludis, tā Rūdis bija kaislīgi dārzkopji. Viņu dārziņos auga gan retu šķirņu ābeles, tādas kā Dzeltenais Rihards un Ničnera zemeņābele. gan sviesta bumbieres un olu plūmes, gan dažādu šķirņu avenes un zemenes, nemaz nerunājot par Muromas gurķiem, tomātiem Majaks, agrajiem kāpostiem Zelta hektārs un tādiem niekiem kā dilles, selerijas un pētersīļi. Tā kā savus ražojumus uz tirgu viņi nenesa, tad nebija arī pamata jel kādai konkurencei vai ražošanas noslēpumiem. Viņi kopīgi abonēja žurnālu «Dārzs un Drava» un pārrunāja šķirņu un mēslošanas jautājumus. Ja Rūdis veikalā uzgāja jaunās Siguldā ražotās pilnmēslojuma tabletes, viņš atnesa tās arī Ludim, bet Ludis savukārt no kāda brauciena uz Kalsnavu pārveda arī Rūdim aronijas jeb melnā pīlādža krūmiņus.
Kamēr pilsētas nomalēs vēl drīkstēja turēt govis, abi dārzkopji ņēma mēslus no vienas kūts un maksāja par tiem vienādu cenu. Katrs dārzkopis saprot, kāda nozīme ir kūtsmēsliem jeb, kā tagad saka, organiskajam mēslojumam, sevišķi tādā smilšainā zemē kā Rīgā. Tāpēc lēmumu par govju turēšanas aizliegumu pilsētā kā Rūdis, tā Ludis uzņēma ar skaļu sašutumu, kaut arī ne vienam, ne otram no mājlopiem nebija vairāk par piecām vistām.
Šis jautājums jo sāpīgāks kļuva, kad abi draugi sadomāja ierīkot savos dārziņos nelielas lecektis agro dēstu audzēšanai, lai tie nebūtu jāpērk tirgū. Te, protams, vislabāk būtu noderējuši zirgu mēsli, bet kur tos ņemt, ja paši zirgi jau sen izsvītroti no privātīpašuma sarakstiem?
Kādu rītu, kad Rūdis patlaban slaucīja ietvi gar sava gruntsgabala malu, bet Ludis stāvēja aiz savas sētas un stāstīja draugam, ka nupat vēršoties vaļā roze, kas saucas «Frau Kari Družki», ielas galā noskanēja pakavu klaboņa. Un tur jau parādījās viņš pats, lielais vezumnieks, kas vilka ar pudeļu kastēm piekrautus gumijriteņu ratus. Tieši pret Luda mājas vārtiņiem, kā šoferi saka, savā labajā pusē. zirgs pacēla asti un izbirdināja uz ielas zirgābolus. Abi draugi partrauca sarunas un noraudzījās atstātajā netīrībā kā sen neredzētā brīnumā.