«Vai tu re,» iedomājās Ludis, «tieši kā manai lecektij!»
Viņš aizgāja pēc slotas un liekšķeres, bet Rūdis, kam slota bija rokā un liekšķere pa tvērienam, vienā mirklī bija pāri ielai, nākošajā mirklī uzgrāba atstāto mantu uz liekšķeres un tikpat veikli nozuda sava dārza dziļumā.
Iznācis uz ielas, Ludis aiz pārsteiguma vai sastinga. Brīnums gan, nupat bija un vairs nav! Viņš jau gribēja uzsaukt Rūdim, vai tas nav redzējis, kurš te būtu ielau zies viņa teritorijā, bet arī Rūdis bija pazudis. Un tad Ludim kā pa galvu iesita atzinums, ka Rūdis — draugs Rūdis ir bijis tas, kas viņu aplaupījis.
«Nu, puisi, tā tev tā lieta neies cauri!» viņš izlēma un, šķērsojis ielu, atvēra Rūda vārtiņus. Kā tad, tur jau tas līkājās pie savas jaunās lecekts, laikam mēģinādams noslēpt laupījumu ar zemes kārtu.
— Klausies, draugs, — Ludis, dusmas apvaldījis, iesāka. — Es gan neesmu tevi lūdzis slaucīt manu ielas daļu.
Rūdis lā kā samulsa, bet tad, sapratis, ka liegties nebūtu nozīmes, pārlaida sejai platu smaidu un mēģināja izlīdzēties ar joku:
— Tu taču zini, draugs, — kas pirmais brauc, tas pirmais maļ.
— Te nav runa par pirmo vai pēdējo, — uz smaidu neatbildēdams, teica Ludis. — Es savu ielas daļu varu slaucīt kaut vai vakarā, tur nevienam nav ko maisīties. Tā ka tu man tos s… atdod ar labu.
— Ej sūdzi tiesā! — Rūdis atcirta.
— Un sūdzēšu arī! — Ludis errīgi norūca.
— Bet kur tev būs liecinieki? — Rūdis ņirdza.
Ludis atkal apjuka, tik negaidīts nāca drauga jautājums.
— Klausies, kaimiņ, runāsim kā vīri, — attapies viņš mierīgi uzsāka. — Atdod vismaz pusi, otru pusi vari paturēt.
— Nākošreiz ņem visus, — Rūdis strupi noteica un noliecās pie gurķu dobes, pie tam pagriezdams pret Ludi sava ķermeņa resnāko daļu.
— Ak tu man esi šitāds brālis! — Pusķieģelis sašutis iesSucās. — Nu tad aizrijies ar tiem bumbuļiem, tu s… pods tāds! — viņš pielika Rūda uzvārda beigu daļai priekšā to vārdu, kas apzīmēja viņam nolaupīto mantu.
— Lasies, puss… , no manas mājas, — strauji atliecies taisns, atkliedza Putraspods (Luda uzvārdu viņš nobeidza ar to pašu vārdu, ar kuru Ludis bija iesācis viņa uzvārdu).
Kopš tās dienas viņi vairs nesveicinās. Ar dārzkopību nodarboties viņiem vairs nav vaļas, jo tie katru dienu raksta viens par otru sūdzības.
PASAKAS
PIĶA KUNGA STĀSTS
Tāpat kā daudziem cilvēkiem, arī man dzīvē gadījās nepatikšanas. Un, lai kā es centos sevi pārliecināt, ka bēdas ar laiku izgaist tāpat kā prieks, man bija grūti gaidīt, kamēr tas notiks, es cietu, nevarēju naktīs gulēt, atzīstos — reizēm pat raudāju. Draugi nāca pie manis kā savā laikā pie I jaba — ak, šie labie draugi, tie visos laikos ir vienādi — viņi nāca mani mierināt. Dažs teica, lai uzspļaujot visam un ejot caur dzīvi dziedādama. Bet tas, kas mani nomāca, bija pārāk liels, lai tam uzspļautu, un dziesmas man aizspriedās kaklā un nosmaka. Dažs mācīja, lai es pazemīgi nesot savu krustu, jo kas gan esot viens cilvēks pret visumu — tikai puteklītis, niecīgs knislitis. Tātad arī viena cilvēka bēdas esot tikai sīkums pret tām lielajām katastrofām, kādas reizēm uzbrūkot visai cilvēcei vai atsevišķām tautām, piemēram, karš, epidēmijas un līdzīgas nelaimes.
Es atzinu, ka draugu pamācības ir ļoti gudras, bet no tām man vieglāk nekļuva. Tad mans paziņa B. jokodamies ieteica ļauties kādai kaislībai — vai nu makšķerēt, vai audzēt kaktusus, varbūt nodoties azarta spēlei. Bet, tā kā šādām spēlēm ir nepieciešami partneri un nevar taču laimīgus cilvēkus saindēt ar tām zālēm, kas va jadzīgas nelaimīgajiem, tad B. ieteica man tādu spēli, ko var spēlēt viens pats, proti — pasjansu.
Viņš man parādīja vispirms vienkāršāko, tā saukto Stjuartes pasjansu, ko šī nelaimīgā karaliene likusi cietumā, kur to ieslodzījusi cietsirdīgā Elizabete. Seši gadi no vietas Marija Stjuarte diendienā likusi šo pasjansu, zīlēdama savu nākotni, ar tādu norunu: ja pasjanss iznāks, viņai jāmirst, ja neiznāks — tad viņa no Elizabetes žēlastības vēl varēs dzīvot. Seši gadi pasjanss neesot iznācis, bet septītajā, kad visas kārtis sakritušas savā vietā, viņai tajā pašā dienā pasludināts nāves spriedums un naktī nocirsta galva. Par šī nostāsta vēsturisko patiesību es neuzņemos atbildību, atkārtoju tā, kā to dzirdēju no sava paziņas. Varbūt viņš pats arī tam neticēja, bet tikai gribēja mani ieinteresēt un padarīt nozīmīgāku tādu niekošanos ar kārtīm. Ka zīlēšanās ir tikai blēņas, pierādījās manā pirmajā patstāvīgajā pasjansa partijā. Pretēji Marijai es uzstādīju kārtīm citādus noteikumus: ja sakritīs, tad manām nepatikšanām jāizgaist un dzīvei atkal jākļūst laimīgai, kāda tā bijusi ilgus gadus. Pasjanss iznāca, bet mani sagaidīja jauns sitiens, sāpīgāks par visiem līdzšinējiem. Kad es to pastāstīju savam paziņam, viņš pasmējās un teica, ka ne jau tas svarīgi, vai zīlēšanās piepildās vai ne, bet, kā jau pats nosaukums liecinot, šāda kāršu izlikšana vingrinot cilvēka pacietību, jo «pasjanss» nozīmē — pacietība. Viņš iemācīja man izlikt lielo pasjansu jeb visu pasjansu tēvu.
Es nopirku divas kāršu kavas, un ar to sākās daudzas manas turpmākās nelaimes. Ja sākumā pasjansu uzskatīju tikai par laika kavēkli atpūtas brīžos, tad drīz vien tas mani sagrāba kā nepārvarama kaislība. Augām dienām es cita nekā nedarīju kā maisīju kārtis un izliku noteiktās rindās, lai sakārtotu citu uz citas pēc visiem pasjansa likumiem. Dienas stundu man nepielika šai aizrautīgajai nodarbībai, es atteicos no nakts atpūtas un liku un liku pasjansu līdz diviem, līdz trijiem, pat četriem un pieciem no rīta. Man vairs nebija laika nomazgāt seju un kārtīgi saģērbties, saveltiem matiem es sēdēju uz dīvāna un maisīju kārtis. Avīzes un vēstules es nelasītas sametu pagaldē, nevienu grāmatu neatšķīru, bet rakstīšanu pilnīgi aizmirsu. Draugu viesošanās mani garlaikoja, es labāk redzēju tos ejam nekā nākam. Laikam viņi arī to manīja un pārstāja mani apmeklēt. Mana istaba aizauga ar zirnekļu tīkliem, putekļi klājās uz plauktiem un palodzēm, bet manas citkārt jaukās un mīlētās istabas puķes nokalta neaplietas. Suņi mani uzlūkoja bēdīgām acīm, bet man nebija laika tiem kārtīgi padot ēst — bija jāliek pasjanss. Kā veca ragana — noskrandusi un pinkaina es sēdēju nekurinātā istabā un iekārē degošām acīm darbojos ar kārtīm. Gaišākos brīžos, kas gan bija ļoti reti, es mēģināju savu kaislību attaisnot ar to, ka citiem piemīt vēl sliktākas indeves, piemēram, dzeršanas trakums, mīlas dēkas, naudas kāre. Es pat atsaucos uz pazīstamo Anatola Fransa izteicienu, ka cilvēki, kam nav nekādas vainas, ir briesmīgi. Redziet, cik zemu var nolaisties cilvēks, — lai sevi attaisnotu, tas savazā pat ievērojamu cilvēku domu graudus.