Sabiedrība pilnīgi pelnīti sāka mani nicināt un pelt, jo bija taču pagājuši gadi, kopš iznāca mana pēdējā grāmata. Lasītāji, kas kādreiz ar nepacietību bija gaidījuši manu darbu parādīšanos, jau sāka aizmirst manu vārdu. Bet man tas bija vienalga, jo nekas — ne darbs, ne slava nevarēja atsvērt to saldo aizmiršanos, ko sniedza pasjanss un tikai pati pieskaršanās kārtīm.
Nezinu, kā tas gadījās, bet reiz ap pusnakti es paskatījos spogulī un ieraudzīju tajā svešu seju, trulu un izburbušu, kāda varētu būt hroniskam dzērājam. No deguna uz lūpu kaktiņiem stiepās dziļas rievas, noļekušie vaigi bija bāli pelēki, lūpas zilganas, pār krunkaino pieri nokārās nekārtīgas sirmu matu šķipsnas. Bet visbriesmīgākās bija acis — tik neizteiksmīgi tukšas un vienaldzīgas, it kā tās visu mūžu būtu piederējušas kādam idiotam.
«Acis ir dvēseles spogulis» — es atcerējos seno teicienu un nobijos. «Ja tādas ir tavas acis, kur tad ir tava dvēsele? Ta ir tuksnesis, izdedzis kaislības liesmās, un nekad vairs tajā neuzplauks dzīvība, jo nekas vairs nespēj tevi ne aizkustināt, ne iejūsmināt. Tu esi vraks, bojā gājējs, un tavai turpmākajai dzīvei vairs nav nekādas vērtības. Saņem pēdējos spēkus un dari to, kas tev jādara.»
Tā es sev teicu un, izņēmusi no atvilktnes revolveri, ielaidu lodi stobrā. Bet, pirms to pagriezu pret sirdi, es nolēmu nelaimi nesējas kārtis iesviest ugunī. Sadabūju malku, iekurināju krāsni un, kad tā dega pilnās liesmās, paņēmu abas kāršu kavas un jau atvēzēju roku, kad pēkšņi izdzirdu dobju balsi, kas teica:
— Pagaidiet. Nesteidzieties. Uz balli morgā var nokļūt katrā laikā.
Izbīli man kārtis izkrita no rokas. Nekārtīgās čupiņās tas gulēja krāsns priekšā uz grīdas, un es nesapratu, vai šī balss tiešām runājusi vai man sākušās dzirdes halucinācijas.
Bet tad no karšu čupiņas paslējas galva. īsti karaliska — ar sirmu pilnbārdu, gariem matiem, ko rotāja zeltīts valdnieka kronis. Augsta piere, taisns deguns un melnas uzacis — ši seja tiešām bulu skaista, ja tikai acis nezibsnijušas tik augstprātīgā ironija. Galva kāpa arvien augstak, parādījās pleci baltā sermuliņā, jā, un drīz vien manā priekša stāvēja īsts karalis sarkana mantijā ar sermuliņā rotājumu, gaišzila vamzi ar melnu pīķa zīmi zeltīta vapenī uz krūtīm.
Kreisajā roka viņš turēja valdnieka zizli, labajā zilu varas globu ar krusteniski apjoztu zelta stīpu. Atzīstos, ja man bijuši astoņpadsmit gadi, es acumirklī būtu viņā iemīlējusies, bet, lā ka esmu pāri piecdesmitiem, tad man patīk svaigāki zēni, tādi kā jaunais komēdiju rakstnieks, kuru visas sievietes saukā par kinkiņu.
— Apsēdieties, cienījamā, — teica burvīgais kungs, galanti palocīdamies un ar roku norādīdams uz manu iemīļoto šūpuļkrēslu. — Pretēja gadījumā arī man jāstāv kājās, jo sēdēt, kamēr sieviete stāv, neatļauj mans aristokrātā goda prāts.
Es apsēdos, un tūlīt arī kungs omulīgi atlaidas ērtajā klubkrēslā.
— Atļausiet uzsmēķēt, cienījamā? — viņš apjautājās un, kad es piekrītoši pamāju, izvilka briljantiem rotātu etviju. Atvāzis viņš pastiepa to uz manu pusi.
— Varbūt drīkst piedāvāt?
Savu mūžu nebiju smēķējusi, bet tagad, elegantās uzmanības aizkustināta, paņēmu papirosu. Viesis sameklēja sērkociņu un, uzrāvis to uz savu melno bikšu ceļgala, pasniedza man uguni. Sērkociņa liesmas gaismā es redzēju. ka viņa acis ironiski nozibsnīja. Laikam par to, ka es tik viegli padevos kārdinājumam uzsmēķēt. Viņš nezināja, ka es, nabadzīte, sava neglītuma dēļ jau kopš jaunības nebiju vīriešu uzmanības lutināta. Agrāk es to izskaidroju citādi — nevis ar savu neglītumu, bet gan ar gudrību, kuru iedomājos sev piemītam. «Vīriešiem nepatīk gudras sievietes,» es atkārtoju savām draudzenēm, nesaprazdama, ka gudra sieviete ir tā, kas prot izlikties par muļķi, ja mīļotajam vīrietim tāda labāk patiktu.
— Tātad jūs, cienījamā, gatavojāties patvarīgi šķirties no šīs pasaules? — ievilcis pāris dūmu, mans viesis iesāka. — Ai, ai, ai, cik vieglprātīga jūs esat, cienījamā rakstniece! Jūs nemaz nerēķināties ar sabiedrību, ar saviem kolēģiem.
— Es ceru, ka viņi sevišķi pēc manis neskumtu, — es vienaldzīgi atbildēju.
— Ticiet man, nu it nemaz. Bel jūs viņiem radītu lielas grūtības nekrologa sastādīšanā. Saprotiet, — ar ko lai viņi izskaidro jūsu ārkārtējā soļa cēloņus? Ja jums būtu gadījies kādreiz mūžā iekampt lieku glāzīti, varētu jūs pasludināt par alkoholisma upuri. Bel, tā kā jūs nedzerat, tad pats velns nezinās padoma, ko iečukstēt ausī jūsu piemiņas godinātājiem. Redziet, cik tālu jūs esat nogājusi, atraudamās no saviem amata brāļiem. — Svešais paskatījās mani tik pārmetoši, ka es tiešām nokaunējos un devu sev solījumu — nekad nešauties, ne arī mirt citādā nedabiskā nāvē.