— Atļaujiet jautāt, kas esat jūs, cēlais kungs, kuram man jāpateicas par izglābšanos no kauna pilnās nāves? — pēkšņā pateicības jūtu uzplūdā es iedrošinājos jautāt.
— Khe, khe, — kungs izklepoja pārāk dziļi ievilktos dūmus un skatījās pēc pelnu trauka, bet, tā kā manā istabā tāda nebija, viņš iesvieda izsmēķēto papirosu krāsnī un, strauji piecēlies, palocījās pret mani, tikko dzirdami sasizdams papēžus:
— Piedodiet manu aizmāršību, — viņš ātri nobēra. — Esmu Pīķa kungs, kāršu kavas valdnieks.
Laikam izlasījis manās acīs izbrīnu, viņš paskaidroja:
— Jā, visas pārējās kārtis ir padotas man. Es norīkoju. kā tām kārtoties pie maisīšanas un dalīšanas.
Sastingusi es raudzījos uz Pīķa kunga kājām, jo. papirosa galu aizmetot, sarkanā mantija bija pašķīrusies un atklājusi vienu āža un otru zirga kāju. Kurš gan mēs no pasakām nezinām, ka tādas kājas ir tikai vienam vienīgam neradījumam pašam velnam!
— Pardon, — aptvēris manu izbīli. Pīķa kungs iesaucās un ātri sakārtoja mantiju. — Esmu bijis drusku neuzmanīgs. Kaut gan pret jums man nevajadzētu maskēties. Vēl viens mirklis, un mēs būtu sastapušies nevis jūsu istabā, bet manā pieņemšanas zālē, jo kopš izseniem laikiem mums ar Balto kungu noslēgts tads līgums, ka visas tās dvēseles, ko cilvēki paši izrauj no savām miesām, nonāk pie manis.
— Bet kāpēc jūs staigājat Pīķa kunga izskatā? — atguvusi drosmi, es jautāju.
— Izskati man ir dažādi, — viņš iesmējās. — Dzērājiem es rādos pudeles izskatā un smaržoju pēc spirtīgajiem, meitu medniekiem grozos pa priekšu kā valšķīga sieviete. Sektantiem es iestāstu, ka mani sūtījis pats debesu tēvs iekasēt no viņiem desmito daļu algas. Jāsaka, šādu muļķīšu pasaulē vēl diezgan daudz, tā ka varu dzīvot plaši. Pirms otrā pasaules kara Bīgā vien man piederēja divpadsmit īres nami, bet kur tad citās valstīs. Dzīvīte!
— Bet sakiet, — es viņu pārtraucu, — kāds labums jums no kāršu spēlētājiem?
— Kāds labums? — viņš pārjautāja. — No tiem es vervēju sev pavalstniekus. Jā, jā. Vecos labos laikos cilvēki kāršjļ parādus uzskatīja par goda parādiem un, ja nespēja samaksāt, šķīrās no dzīves. Tagad gan reti kāds to dara. Vispār tagadējie spēlētāji ir tīrie gauneri salīdzinājumā ar vecajiem muižniekiem. Ko tikai šie pēdējie nelika bankā — sugas zirgus, dzimtcilvēkus, sievas un veselas muižas. Ko tad tagad… Pat ģimenes mājiņu baidās nospēlēt. Vienīgi valsts naudu dažs notriec un nonāk cietumā. Pasēž dažus gadus līdz amnestijai un dzīvo tālāk. Mana lielākā uzvara bija kara ministrs kādā valstī. He, hc, tas virs nospēlējās tiktāl, ka sāka spiegot citas valsts labā, lai liktu pie naudas kāršu parādu samaksai.
Bet tad taču jūs vairs neko neiegūstat, — es ieteicos.
— Tā gluži nav, cienījamā, — Pīķa kungs noraidoši pacēla roku ar gariem suņa nagiem. — Kaut kas man tomēr atlec. Atcerieties sava brālēna sievu, kas pakārās?
— Tas nolika aiz greizsirdības, — es iebildu.
— Aiz pilnīgi nepamatotas greizsirdības, — Pīķa kungs savilka seju ņirdzīgā smīnā. — Viņa domāja, ka virs savas naktis un algu notriec ar sievietēm, bet viņš tikai spēlēja kārtis, to pašu izplatīto zolīti, neko vairāk. Nu, un jūs atceraties veco Sīmani, ko Antons nosita ar mietu, tāpēc ka tas kāršu spēlē blēdījās? Sīmanis tagad ir pie mums, jo izlaida garu bez grēksūdzes un svētā vakarēdiena, bet pēc katoļu ticības tādus debesīs neielaiž. Tā šis tas pamazām salasās.
— Bet pasjansisti? Kāds labums jums no tiem? Nospēlēlies tie nevar, sakauties arī ne… — es mēģināju Pīķa kungu samulsināt, bet viņš mani pārtrauca:
— Cienījamā, vai jums tik īsa atmiņa? — viņš iesaucās un ar nagu pieskārās revolverim.
Es nosarku.
Bez tam man ļoti patīk papriecāties, vērojot, kā pie kārtīm atklājas cilvēku raksturi. Atcerieties tikai, kā pat visnevainīgākajā laimes spēlē rodas skaudība pret tiem, kam veicas. Bet ko es jums stāstu, jūs pati esat apskaudusi te vienu, te otru, kuram makā sabirst tie paši niecīgākie kapeiku gabali. Ir tādi naivi pasjansa licēji, kas zīlē un tiešām godīgi samaina, saliek un noņem kārtis. Bet ir arī tādi kā jūs, mana kundzene, kas jau maisot pasviež dūzi virspusē, cerot, ka tas iespaidos iznākumu. Un vai jūs, cienījamā, esat pamanījusi sevī tādu īpašību, ka cilvēku priekšā jums gribas izlikties labākai, nekā jūs esat?
— Mans kungs, ko jūs iedro…
— He, He, jums nepatīk atklātība, — Pīķa kungs ņirdza. — Bet kā citādi lai izskaidro jūsu parašu — pacelt kārti un palūrēt, kas zem tās? Turpretim jūs nekad to nedarāt, ja kāds ir klāt, kad jūs liekat pasjansu.
«Vēl tikai trūkst, lai sāktu velna priekšā taisnoties,» es nodomāju un virzīju sarunu uz citu.
— Ja nu jūs esat tik vaļsirdīgs, tad pasakiet — vai profesionālie zīlnieki arī skaitās jūsu štatos?
— O nē, — Pīķa kungs papurināja galvu. — Tic par savu patronu izraudzījušies manu lielāko ienaidnieku no debesu valstības. Ja jūs kādreiz esat bijusi pie zīlnieces, tad atcerēsieties, ka uz galda tai katrā ziņā stāv bībele un aizdegta svece, bet es no tādām lietām turos tālāk.
— Ja man atļauts jautāt, tad pasakiet — vai mans paziņa B., kas man iemācīja pasjansu, varbūt ir jūsu dienestā?
— Diemžēl… tfu, tfu, tfu! — Pīķa kungs Irīs reizes nospļāvās pār plecu un pārmeta lietuvēna krustu. — Es gribēju teikt — velnam žēl, šo kungu man neizdodas pabāzt zem vāka. Viņa sieva ir īstais eņģelis — kaut viņu drīzāk Pēteris parautu! Paskaidrošu, ka velnu valodā eņģelis nozīmē to pašu. ko jūs saucat par raganu. Viņa tur savu vīru stingrāk nekā kaķis peli. Mājās viņš nedrīkst kārtis pat pieminēt. Vienīgi uz sanatoriju braucot, viņš nopērk divas kavas, tur pēc sirds patikas liek pasjansu pēc pasjansa, bet, projām braucot, atdāvina citiem. Esmu izmēģinājies aizskart viņa vīrietisko pašapziņu, — sak, kā tu, tāds ievērojams darbinieks, dzīvo zem sievas tupeles? Bet viņš neko, tikai pasmejas: «Manai sievai ļoti mīkstas tupelītes.»