Vairāk jautājumu man nebija, un es sāku domāt, kā nelūgto viesi izvadīt no savas mājas.
— Laikam jau tuvojas rīts, — es teicu un it kā slepeni nožāvājos.
— Nevar būt, — Pīķa kungs nevērīgi atteica. — Bet kā būtu ar vienu pasjansīti? — viņš pamirkšķināja ar kreiso aci. — Varbūt iemācīt tev kādu jaunu?
Mani šausmīgi apvainoja patvaļīgā pāreja no «jūs» uz «tu».
— Sātan, atkāpies! — es iekliedzos, bet Piķa kungs ir nepakustējās. Viņš pat atļāvās omulīgi pasmaidīt!
Šajā mirklī iedziedājās kaimiņu mājas gailis (kopš tā rīta es viņam kairu dienu pār sētu pasviežu kaut ko garšīgu). Kā čūskas sadzelts, Pīķa kungs pietrūkās no krēsla un skrēja uz pavērtajām balkona durvīm. Uz pakāpieniem tam kājas sapinās mantijā. Karaliskais velns paklupa. Es paķēru revolveri un, pieskrējusi tam klāt, izšāvu. Nosmirdēja sērs, un manā acu priekšā uz kāpnītēm gulēja lodes caururbta kārts — pīķa kungs.
Ja kāds sacīs, ka es šo stāstu esmu izdomājusi, lai atnāk uz manām mājām, un es tam parādīšu lodes izurbto caurumu kāpnēs.
TEIKSMA PAR ALŪKSNES JĀNI
Kad Lāsberģu muižas moderei Madaļai piedzima dēls Jānis, viņa nedrīkstēja nevienam pat pačukstēt, kas ir bērna tēvs, jo tad barons būtu viņu no muižas padzinis. Tāpēc viņa visiem stāstīja, ka bērns esot ieņemts no svētā gara, tāpat kā sava laikā jumpravai Marijai. Vai viņai kāds ticēja vai neticēja, to tagad vairs nevar noskaidrot, bet mazo Jānīti ļaudis iesauca par dievabērnu, un šo iesauku viņš saglabāja līdz mūža galam.
Jānītis savu labo māti ļoti mīlēja un ticēja katram viņas vārdam. Un viņa arī to nekad nebija mānījusi kā tikai to vienu reizi, kad viņš, jau paaudzies puika būdams, jautāja, kur esot viņa tēvs.
— Debesīs, — māte īsi atteica.
Varbūt viņa arī šoreiz nemeloja, jo tolaik barons jau bija miris, un, tā kā bagātos grēciniekus Pēteris par labu dzeramnaudu paslepen ielaižot paradīzē, bet baronam zārkā bija ielikts piecdesmit mārciņu smags zelta zobens, ko vēlāk, uzlaužot kapliču, neviens tomēr neatrada, tad ļoti iespējams, ka Madaļa tiešām nemeloja.
Puika jau bija mācījies bībelstāstus un zināja, kaut arī neizprata lielo brīnumu par Jēzus piedzimšanu. Bet, ja pats mācītājs apgalvoja, ka tāds brīnums jau reizi zemes virsū noticis, tad noticis tas bija un neviens lai neiestāsta, ka tas nevarētu atkārtoties.
Tāpēc, bērnu pārklausīšanā aizvests, Jānītis uz mācītāja jautājumu, vai viņam esot arī kāds brālis, skaņi un ticīgi atbildēja:
— Jā, ir.
— Un kā tad viņu sauc? — mācītājs uzprasīja.
— Jēzus, — zilās acis uz augšu pacēlis, Jānītis izdvesa.
Aušīgākie puikas iespurdzās un steigšus aizgrūda roku mutei priekša, jo mācītāja klātbūtne smieties nebija pieklājīgi.
Bet mācītājs noglaudīja Jānīša linu baltos matus un uzslavēja viņu par saprātīgo atbildi.
— Jēzus ikvienam ir brālis, — viņš paskaidroja bērniem un sajūsmā uzdāvināja Janītim biezu grāmatu, ko vēl nevienam bērnam nebija dāvinājis, — visu Jauno derību jeb pusbībeli.
Tā nu kļuva par Jāņa vienīgo grāmatu, ko viņš glabāja visu mūžu un ik vaļas brīdi pārlasīja.
Jānis stingri apņēmās vienmēr un allaž visu darīt pēc sava vecākā brāļa mācības. Pirmo reizi tas viņam izdevās desmit gadu vecumā, kad muižkunga dēlēns, nez par ko noskaities vai vienkārši savu pārākumu izrādīdams, iecirta Jānim pamatīgu pļauku. Jānim jau pacēlās roka, lai cirstu kundzēnam pretim, bet tad viņš atcerējās Jēzus vārdus: «Bet, kas tevi sit labajā pusē, tam sniedz arī otru.» Un tā kā muižkundzēns bija sitis tieši pa labo vaigu, tad Jānis tam pagrieza arī kreiso un teica, lai sitot arī pa to, un, protams, saņēma otru, ne mazāk sāpīgu pļauku.
Vakara viņš sirsnīgi lūdza dievu par kauslīgo puiku, jo Jēzus taču bija teicis: «Lūdziet par tiem, kas jūs kaitina un vajā.» Vēlāk viņš tikpat sirsnīgi aizlūdza par saimnieku, kas viņu netaisnīgi nopēra, uzveldams vainu par krējumpodiņa iztukšošanu, kaut gan krējumu bija izēdis saimnieka dēls. Viņš aizlūdza arī par vainīgo, kurš stāvēja klāt pie Jāņa pēršanas un vēl ņirgājās.
Nedomāsim, ka nelabais nebūtu mēģinājis arī Jāni kārdināt, tāpat kā savā laikā viņa vecāko brāli. Vienreiz nelabais parādījās ganu Līželes izskatā un Jāņu naktī, kad visi dejoja ap ugunskuru un lēca tam pāri, satvēra Jāni aiz rokas un uzsauca:
— Lēksim mēs arī!
Un Jānis jau paspēra dažus soļus, jo muziķa celtin cēla kājas uz augšu. Bet tad viņš it kā izdzirda brīdinājumu nenodoties pasaulīgiem priekiem, jo tie nākot no velna. Jānis izrāva roku no Līželes nagiem tieši pēdējā mirklī, pie paša ugunskura. Līželc pārlēca tam pāri, bet Jānis lēni vilkās uz savu guļasvietu kūtsaugšā, lai pateiktos brālim, ka tas viņu laikā brīdinājis.
Citreiz nelabais uzmācās kaimiņzēna izskatā un gribēja Jāni ievilināt zekseru spēlē. Jūs domājat, tas viņam izdevās? Tad jūs nepazīstat Jāni.