Tikai vienreiz gan nešķistais gandrīz, gandrīz ierāva viņu kārdināšanā. Tad Jānis jau bija pieaudzis jauneklis un kalpoja par puisi tam pašam saimniekam, pie kura bija gājis ganos. Varbūt man nevajadzēja jums to stāstīt, lai jūs nesāktu par Jāni diez ko domāt. Bet šis gadījums ir ļoti pamācošs, jo atklāj, kādus viltīgus paņēmienus izgudro sātans, lai samaitātu tikumīgus jaunekļus.
Todien Jānis ar to pašu māju kalponi Zeli strādāja Mežloku pļavā. Kamēr siens žuva, viņi ielīda līdz pusei piepildītajā šķūnīti pagulēt dienvidu. Nogulās katrs savā šķūņa malā, Jānis noskaitīja tēvareizi un sāka krākt, kā jau cilvēks, kam tīra sirdsapziņa un kam nav nekādu ļaunu domu.
Viņu uzmodināja skaļš Zetes spiedziens:
— Vī-ī!
— Kas tur ir? — no miega uztrūcies, jautāja Jānis.
— Vai tu nedzirdēji? Pērkons!
Un, apstiprinādams Zetes vārdus, aiz vaļējām durvīm nošķīda balts zibens un nogranda tāds spēriens, ka šķūnītis salīgojās. Tūlīt arī sāka gāzt lietus, tā ka par siena glabšanu vairs nebija ko domāt.
— Jāni, man bail! — Zete ievaidējās.
— Lūdz dievu! — Jānis pamācīja.
Zete sāka skaitīt tēvareizi, bet necik tālu netika, jo drausmīgs spēriens nojauca vārdus.
— Jāni, es iešu tev tuvāk, — viņa lūdzošā balsi paziņoja.
Jānis neteica neko, un Zete, pārrāpojusi pār siena pantu, ievēlās tādā kā bedrītē mazu gabaliņu no Jāņa. Pēc nākošā grāviena viņa jau atradās Jānim cieši blakus. Tad viņa kaklu apskāva siltas, spēcīgas rokas, seju apklāja matu ērkulis, un viņa krūtīm piespiedās divi mīksti kamoli. Un notika kaut kas nesaprotams: no Zetes rokām, no matiem un sevišķi no tiem kamoliem uz Jāni sāka plūst tāds medains saldums, ka viņš nespēja tam pretoties, un tūlīt, tūlīt būtu notikusi nelabojama nelaime, ja viņa vecākais brālis tur augšā nebulu stāvējis par Jāni nomodā. Tieši pēdējā mirkli debesu valdnieks paguva savu zibeni iestūrēt augstajā bērzā šķūnīša sānos. Ar lielu brakšķi bērzs lūza un uzgāzās šķūnīša jumtam. Zete iespiedzās un palaida rokas vaļīgāk. Tajā brīdī pār Jāni nāca apskaidrība. Viņš atgrūda Zeti un, izskrējis no šķūnīša un nometies ceļos pie sašķeltā berza, skaitīja grēku nožēlas pantiņus.
Nakti viņš saplūca nātres, ielīda krūmos un, noģērbies pliks, pērās ar tām, sevišķi netaupīdams tās miesas daļas, kas bija izrādījušās visvājākās pret kārdinājumu.
Pēc šī pērkona negaisa Zete ar Jāni vairs nerunāja, tikai, vienatnē sastopot, sirdīgi nošņāca: — Ņuņņa!
Kaut gan Jānis kā vasaru, tā ziemu strādāja vaiga sviedros, viņam nepiederēja vairāk nekas kā tikai vieni salāpīti svārki un pusnātnas bikses. Visu nopelnīto algu viņš aizdeva savam saimniekam un neprasīja, pat neņēma atpakaļ, jo svētajā lūgšanā bija teikts: «Un piedodi mums mūsu parādus, tāpat kā mēs piedodam saviem parādniekiem.»
Jāņa māte, jau labi gados būdama un vairs tikai ar vērpienu maizi pelnīdama, nevarēja noskatīties, kā dēls staigā kā pēdējais ubags. Kapeiku pie kapeikas likdama, viņa bija sakrājusi tik daudz, ka varēja no saimniekiem nopirkt astoņas olektis vilnas drēbes. No tās Korneta muižas skroderis Jānim sašuva krumpainos svārkus, kādi tolaik bija modē. Lai jaunie nesaburzītos, Jānis, no skrodera uz mājām iedams, uzvilka tos mugurā, bet vecos iesēja lakatiņā un nesa padusē.
Uz Pliskavas šosejas pretim nāca čigānu jauneklis vienos kreklos un bez cepures.
Kā jau čigāns, tas pa gabalu sveicināja Jāni un uzsāka sarunu:
— Kur tad nu jaunskungs iedams? Zinu jau, zinu, pie savas sirdspuķītes, vai tad citādi būtu saposies kā tāds barona dēls, — tā čigāns.
Jānis tumši piesarka aiz kauna, ka viņu var turēt tik neglītās aizdomās, — viņš lai ietu pie sievietes!
— Un kas tev tajā lakatiņā? Laikam pēperkokas savai zeltenitei? — čigāns ķircināja Jāni.
— Nē, nē, tur mani vecie svārki, — Jānis vientiesīgi taisnojās.
— Zvēri, ka nemelo, — čigāns nemitējās.
— Zvērēt ir grēks. Mans brālis Jēzus teicis, ka drīkstot sacīt tikai jā, jā un nē, nē, — Jānis sāka skaidrot.
Čigāns iesvilpās:
— Ehē! Tad tu esi tas dievabērns! Klausies, izdari vienu labu darbu, atdod man savus vecos svārkus. Ka neuznāk lietus un nesamirkst mana āda. Noies melnums, un kur es tāds iešu — čigānietes nemīlēs.
Šajā brīdī Jānis saprata, ka situsi viņa lielā pārbaudījuma stunda. Neviens cits ka Jēzus sūtījis viņam ceļa šo čigānu bez svārkiem, lai pārliecinātos, kā Jānis pilda brāļa norādījumu divu svārku īpašniekiem: «Un, kam ir divi svārki, tas lai dod vienus tam, kam nav nevienu.» Vai tas nav brīnums, ka tieši šodien, kad viņš pirmo reizi mūžā ticis pie otriem svārkiem, nāk pretim tāds cilvēks, kam nav nevienu?
Un, tā kā Jānis jau sen bija alcis gadījuma, lai savam debessbrālim parādītu pilnīgu paklausību, viņš bez stomīšanās pasniedza čigānam sainīti ar vecajiem svārkiem. Puisis pateicās, novēlēdams Jānim lielu piekrišanu pie meitām, un tā viņi atkal gāja katrs uz savu pusi.
Piepeši Jānis iedomājās, ka savu tuvāko vajagot mīlēt kā sevi pašu, bet kā tad nu viņš bija izdarījis — čigānam atdevis vecos svārkus un sev paturējis jaunos! Tā vēl Jēzus iedomāsies, ka Jānis sevi mīl vairāk nekā savu tuvāku.
«Vai, vai, kādu kaunu es padarīju savam mīļajam brālītim!» Jānis izmisumā plēsa matus.
Bet, pag, to taču vēl var labot! Vēl čigāns bija tepat ceļa līkumā.
Jānis metās skriet viņam pakaļ un sauca, lai pagaidot. Bet puisis laikam domāja, ka Jānim kļuvis veco svārku žēl un viņš grib tos atņemt. Tas deva kājām ziņu, un Jānis jau nu nebūtu veiklo zēnu noķēris, ja pretim nebraucis uradņiks. Redzēdams čigānu ar sainīti un vīru, kas kliegdams dzenas bēglim pakaļ, viņš nešaubījās, ka bēdzējs ir zaglis, bet ķērājs — apzagtais. Izlēcis no ratiem, viņš uzkliedza čigānam: — Stoj! Ģeržī! Ja kustēsies, šaušu! — sagrāba to aiz spranda un pieturēja, kamēr atsteidzās Jānis.