Aizelsies un uztraukumā stostīdamies, Jānis mēģināja tiem abiem iestāstīt, ka viņš nemaz negrib svārkus atņemt, tas ir, viņš grib gan vecos svārkus atpakaj, bet dos jaunos vietā.
Redzēdams, ka ar vārdiem neko neieskaidros, Jānis norāva jaunos svārkus un uzvilka tos čigānam, atraisīja lakatiņu un uzģērba vecos sev mugurā.
Uradņiks noņurdēja, ka tādu čudaku vēl neesot redzējis. bet Jānis soļoja uz mājām, laimes pārņemts un dziedādams slavas un pateicības dziesmas.
Visu mūžu Jānis katru svētdienu gāja uz Alūksnes baznīcu. Vai tas bija pavasaris vai vasara, rudens vai ziema, vai spīdēja saule, vai lija lietus un sniegs debesi ar zemi grieza kopā, Jānis mēroja ceļu ap lielo Alūksnes ezeru, lai nokļūtu baznīcā, kas bija izsludināta par svētu, jo tieši pēc aizlūgšanas tajā izveseļojies krievu ķeizars, pēc tam kad aizlūgumi nevienā citā baznīcā nebija līdzējuši.
Jaunības un vīra gados nosoļot tādu gabalu puisieša cilvēkam un vēl pastalās nav nekāda varonība. Bet tagad,%ad Jānim bija apritējis sešdesmitais gads un kājas mocīja reimatisms, viņš daudzreiz ar ilgām raudzījās pāri ezeram uz Alūksnes pusi un domāja, cik labi būtu, ja viņš, tāpat kā Jēzus, varētu staigāt pa ūdens virsu. Cik viegli tad būtu nokļūt baznīcā, izdziedāties dieva dziesmas un reizi pa reizltei iebaudīt svēto vakarēdienu.
Kādā miglainā naktī, nākdams no zirgu pārsiešanas, Jānis apstājās ezera malā. Te pēkšņi viņš izdzirda, ka pa ezeru kāds staigā: šļop-šļop, šļop-šļop.
Vai tikai… Vai tikai tas nav viņš, brālis? Rrālis Jēzus, kas līdz šim vienīgais staigājis pa ūdens virsu sausām kājām! Gan apustulis Pēteris arī bija mēģinājis to darīt, bet drīz vien pārbijies un kliedzis: «Kungs, palīdzi, es grimstu!»
Jēzus nāca arvien tuvāk, kaut gan biezajā miglā nekas nebija saskatāms, varbūt tikai tāds kā drusku tumšāks stabiņš vidēja cilvēka augumā.
— Jēzu. vai tas esi tu? — trīcošu balsi Jānis uzrunāja neredzamo.
— Jā, mans brāli, tas esmu es, — skanēja atbilde..
— Lai svētītas tavas acis, kas mani saskatīja nakti un milgā. Par to cs tās darīšu gaišas, un tu redzēsi tādas lietas, kas citiem mirstīgajiem paliks neredzamas. Un par to, ka tu man tici bez pirksta pieduršanas, es tev došu, ko vien tu vēlēsies. Tu vari ņemt šo pašu Lāsberģa muižu, tu vari prasīt tās mājas, kurās visu mūžu kalpo, — visu, visu tu vari dabūt.
— Brāli Jēzu. es nekāroju nekādas pasaulīgas mantas, — Jānis atbildēja. — Bet ja tu varētu izpildīt manu lūgumu…
— Lūdzies, un tev taps dots, — Jēzus apsolīja.
— Ja tu vari, tad liec, lai es sausām kājām tieku pāri ezeram uz baznīcu, — Jānis lūdzās.
— Tā kā tu esi pieticīgs ar mazumu, tad es tavu lūgumu uzklausīšu. Tu varēsi staigāt pār ezeru, bet tikai uz baznīcu un atpakaļ. Ja gribi iet uz tirgu vai ja saimnieks tevi sūta pēc tabakas, tad ej apkārt — dieva dāvana nav jājauc kopā ar pasaulīgām lietām, — Jēzus apsolīja un nobrīdināja, un viņa soļi — šļop-šļop, šļop-šļop — sāka attālināties.
Jānis nepacietīgi gaidīja svētdienu, kad pirmo reizi varēs iet pāri ezeram. Un, kad tā pienāca, viņš savas jaunās pastalas uzāva jau mājās, ne tā kā citreiz, kad, no rasas sargādams, nesa tās padusē līdz pašai Alūksnei. Tik stipra bija viņa ticība, ka viņš nevienu mirkli nešaubījās par Jēzus solījuma īstenību.
Kas tas bija par skatu, kad saulainā rītā Jānis soļoja pāri ezeram! Makšķernieki aizmirsa uzraudzīt savus pludiņus un todien neizvilka nevienu zivi, jo bija tā pārsteigti, ka skrēja uz mājām pastāstīt sievām to lielo brīnumu. Sievas gan viņiem neticēja un meklēja, vai šiem kabatās vai zebeniekos neesot tukšas šņabja pudeles.
Bet Jānis pa to laiku jau sēdēja baznīcā pazemīgi pašā pēdējā solā, kaut gan ļaudis vēl nebija sanākuši un viņš būtu varējis apsēsties pavisam tuvu pie altāra.
Te uzreiz Jānis izdzirda dīvainus soļus — stuk-stuk, — it kā uz koka kājām kāds staigātu. Tā kā baznīcā nedrīkst skatīties apkārt, Jānis sēdēja kā sastindzis un ar vienu aci šķielēja uz celiņu vidū starp vīriešu un sieviešu soliem.
Ak. cik labi, ka Jānim tika atņemta balss tajā brīdi, kad viņš ieraudzīja savādo nācēju! Citādi viņš būtu iekliedzies, jo tas… tas… tas bija pats velns! Tievām āža kājām, gariem, līkiem ragiem, spalvains un neglīts. Padusē viņš bija iežmiedzis izžāvētu, neģērētu teļādu, rokā turēja melnu kraukļa spalvu. Aizsoļojis līdz altārim, velns apsēdās uz augstās grīdas, izklāja sev līdzās teļādu un it kā garlaikodamies ar kraukļa spalvu bakstīja zobus.
Pēkšņi velna acis iegailējās uz sieviešu sola pusi. Ari Jānis pablenza uz turieni un redzēja, ka Zete sačukstas ar jaunā barona istabeni. Velns tūlīt kaut ko pierakstīja uz teļādas. Pa visu dievkalpojuma laiku viņš pierakstīja desmit cilvēkus: vēl divas meičas par sarunāšanos, divus puišus, kas lūrēja uz skaisto Anlīzi, veco muižas kučieri par slepenu nospļaušanos uz grīdas, divus saimniekus, kuri sprediķa laikā bija iesnaudusies un mēreni krāca, un viena dēlu, kurš, tēvu modinādams, iegrūda tam dunku sānos.
Kad sāka izzvanīt no baznīcas, velns iespieda teļādu padusē un, veikli starp baznīcēniem izlocīdamies, atstāja baznīcu. Bet — tu brīnums — neviens pats nemanīja sātanu, kaut gan tas pie durvīm kļuva pat tik nekaunīgs, ka izlīda pa kājstarpu pērminderim, kurš tur stāvēja ar upura bļodu izstieptā rokā. Tad, lūk, ko nozīmēja brāļa Jēzus vārdi, ko viņš Jānim teica no ezera: «… un tu redzēsi tādas lietas, kas citiem mirstīgajiem paliks neredzamas.»