Vēsts par Jāņa brīnišķīgo ceļojumu pāri ezeram jau bija izplatījusies pa visu Alūksni. Milzīgs ļaužu bars stāvēja ezera malā un ar apbrīnu un skaudību noskatījās, kā viņš soļoja pa ūdens virsu, it kā zem viņa kājām būtu noblietēts visgludākais lielceļš.
No mutes mutē iedama, Jāņa slava aplidoja tālus novadus. No Beļavas, no Lejasciema, pat no Piebalgas pie Alūksnes Jāņa sāka braukt pusmūža un vecākas sievietes ar dažādām kaitēm, lai viņš tās dziedinot. Gan Jānis kratījās nost, ka viņam tāds spēks no brāļa neesot dots, bet sievas nerima — lai vismaz roku pieliekot sāpīgajai vietai. Vismaz lai aci uzmetot vai kanniņā ielejot ūdeni, kurā pats muti mazgājis. Un vai nu Jānis tur bija ko darījis, vai ne, bet visām sieviņām kā ar roku tika atņemtas tādas slimības, ko dakteri gadiem ilgi pūlējušies un nespējuši izārstēt. Lai kaut cik saglābtu savu godu, mācītie dakteri gan taisnojās, ka viņi šīs slimnieces nevarējuši izārstēt tāpēc, ka tām nekas nekaitējis.
Žēl, ka Jāņa slavas laiks bija tik īss un tieši vecumdienās, pēc tik bezgrēcīgi nodzīvota mūža, nešķīstajam izdevās Jāņa vardu ierakstīt grēku rullī.
Notika tas vēlā rudenī, ap labības kuļamo laiku. Smags vējš vēla pār ezeru lielus viļņus, sakuldams ūdeni baltās putās, bet Jānim jau tāpēc nebija jāpaliek mājās. Viegli kā gaigaliņa viņš pārtecēja ezeru un iegāja baznīcā tūlīt aiz nešķīstā.
Nez kas tosvētdien bija cilvēkiem noticis — vai nu pa rijām un piedarbiem ar kulšanu izmuldējušies, vai pa cūku bērēm pārēdušies, bet velns rāvās kā liels rakstnieks, knapi spēdams pierakstīt snaudējus, krācējus un citu nepieklājīgu trokšņu taisītājus. Ap sprediķa vidu velns bija teļādu pierakstījis līdz pašai apakšai, bet cilvēki nerimās baznīcā grēkot. Vienu brītiņu tā kā apjucis, velns tomēr ātri attapās. Viņš piecēlās, paņēma vienu ādas galu zobos, uz otru uzlika kāju un, resno vēderu izgāzis, stiepa ādu garāku. Tas izskatījās tik jocīgi, ka Jānis nenoturējās un iesmējās. Acīgais velns — kaut viņu govs nospertu — to pamanīja un pierakstīja.
Laikam viņš, no baznīcas izgājis, tūlīt visu grēcinieku vārdus bija paziņojis debesu kungiem, tie ātrumā noturējuši sēdi un izsprieduši sodus. Vismaz Jānis savu sodu izcieta, tūlīt uz mājām iedams, — ap ezera vidu viņam sāka mirkt kājas un pret otru krastu jau bija līdz potītēm jābrien pa ūdeni.
Tas bija Jāņa pēdējais gājiens uz baznīcu. Brizdams pa ledaino ūdeni, viņš bija tā sasaldējies, ka vakarā iegula ar karstumiem un devītajā dienā nomira, nesaņēmis pat svēto vakarēdienu, jo, mācītāju vedot, zirgs bija tā satrūcies no āža brēciena krūmos, ka sācis trakot un pārlauzis ilksi. Kamēr nu ieradies mācītājs ar dievmaizīti un vīnu, Jānis savu dvēseli jau bija nodevis augstā soģa rīcībā.
Tāds ir stāsts par Alūksnes Jāni, un tāds Jānis dzīvojis tikai alūksniešos. Ja jūs lasāt pasakās, ka arī citos novados bijis tads cilvēks bez grēkiem, staigājis pāri ūdeņiem un baznīcā redzējis pašu nelabo, tad neticiet — nudien, tās ir tikai pasakas.
DZEJNIEKA SIENĀŽA LIELĀ MĪLA
Veltīju rakstniecei Ijai Melderei
Nemaz nemēģiniet liegties, it kā jums nepatiktu dzejnieka Sienāža brīnišķīgā dzeja! Tik un tā neviens jums neticēs. Labāk atzīsimies godīgi, ka diez vai mēs paši būtu pamanījuši saulaino vasaras novakaru glāstošo jaukumu, ja Sienāzis to neslavinātu savos izjustajos, meistarīgi sacerētajos dzejoļos. Vai mēs zinātu, kādai jābūt īstai, lielai mīlestībai, ja to mums nebūtu atklājis dzejnieks Sienāzis? Ja Sienāža dzejoļi būtu iznākuši krājumos, tie neietilptu pat divdesmit sējumos, tik daudz viņam to bija.
Bet Sienāzis nerūpējās par savas slavas iemūžināšanu. Viņš tikai sacerēja dzejoļus un pats skandēja, pakāpies pļavmalas alkšņa zarā. Ne jau bez nolūka viņš tos skandēja. Ak, bet jūs taču nezināt, ka Sienāzis bija kaisli iemīlējies Zaļajā Vardē, kas dzīvoja tuvajā linu mārkā. Nu, nu, nesāciet smieties: iemīlēties var ne tikai vardē, bet arī ēzelī un pat čūskā, jo mīlestība var visu — tā var nesaredzēt ēzeļa garās ausis un piedzejot čūskai balerīnas grāciju un dūjas maigumu.
Un tā Sienāzis iemīlējās Zaļajā Vardē. Neteiksim, ka no pirmā acu uzmetiena. Kā jau dažkārt mēdz būt, tas sākās ar ķircināšanos. Kad Sienāzis noskandēja pirmo sacerētā jaunā dze joļa rindu:
— Vai ir vēl kāds, kas dzejot māk tā? — un apklusa, lai izdomātu atskaņu nākošajai, Zaļā Varde pabāza galvu no aļģēm aizaugušā mārka un nokvakšķināja:
— Daudz skaistāk skan man kua-kvāk-kvā!
Sienāzis, protams, nevarēja palikt parādā un dziedāja tālāk:
— Kad mana dziesma skanēt sāk tā…
Bet Zaļajai Vardei jau bija gatava atbildes rinda:
— Tai jāapklust, kad atskan kua-kvāk-kvā!
Un tā viņi ķircinājās vienu dienu, otru, līdz Sienāzis juta, ka ir iemīlējies — bezgalīgi, neatvairāmi, mūžīgi.
— Cik viņa asprātīga! — Sienāzis jūsmoja. — Un cik skaista! Un kā viņa pratusi man pieskaņoties — mans zaļais kamzolis un viņas zaļā kleita. Es esmu iemīlējies, es mīlu viņu, es viņu mīlēšu mūžīgi.
Un Sienāzis sāka sacerēt poēmu par mīlestību. Viņš cēlās agri no rīta, izberzēja no acīm miegu un prātoja un gudroja, kā skaistāk izteikt savas vienreizējās jūtas, nu tādas jūtas, kādas vēl neviens visā pasaidē nav izjutis.