Līdz dienvidum viņš jau bija izkalis vairākas rindas un, palūkojies, vai saule noslaucījusi rasu no lapām, iznāca uz savas mājas balkona un sāka skandēt:
— Vai ir vēl kāds, kas mīlēt māk tā?
Bel Zaļā Varde laikam šo brīdi jau bija gaidījusi. Viņa sēdēja uz lēpju lapas un savā skaļajā balsī, kas Sienāzim likās ļoti muzikāla, iekvakšķējās:
— Vai tu ko teici? Kua-kvāk-kvā!
— Tu mazā šķelme! — Sienāzis padraudēja Vardei ar garo radziņu un turpināja:
— Man krūtīs sirds kad pukstēt sāk tā…
— Tad zeme norīb! Kua-kvāk-kvā! — skaļi iesmiedamās, Varde ar slaidu lēcienu ienira ūdenī.
Sienāzis nopūtās un gaidīja atkal parādāmies savu mīļo, lai skandētu tālāk poēmu par mīlestību:
— Tad vesels orķestris skan…
— Kua-kvāk-kvā! — reizē iekurcās visas linu mārka iemītnieces — Zaļās Vardes māsas un māsīcas, kurām viņa jau bija pačukstējusi Sienāža noslēpumu.
Var jau ķircināties, var. Sākumā katrs iemīlējies, pat dzejnieks, par to tikai jūsmos, jo mīļotās jaukie jociņi viņam liksies pārāki pat par Bernarda Sova asprātībām.
Bet arī mīļotajai meičai vajadzētu zināt to robežu, kuru pārkāpjot mīlētāja sirdī pie saldo jūtu vīna sāk iepilēt pa rūgtai vērmeļu lāsei.
Ai, ai, ai, kā šo robežu nezināja Zaļā Varde! Varbūt viņa bija pārāk pašpārliecināta par savu daiļumu, varbūt salepojās ar savu asprātību, kas sākumā tā patika Sienāzim, bet varbūt arī nebija tik gudra, lai saprastu, ka nevar vienus un tos pašus jociņus atkārtot katru dienu.
Un tā reiz Sienāzis, uoskandējis visjūsmīgāko vietu poēmā:
— Nav visā pasaulē, kas mīlēt māk tā… — atkal tika pārtraukts ar Zaļās Vardes «kua-kvāk-kvā».
Bet šoreiz viņš nepadraudēja tai ar radziņu, nesauca to par šķelmi, viņš pat neuzsmaidīja savai mīļotajai, nē! Pavisam pikti viņš pārlēca uz citas lapas un visu dienu saīdzis klusēja.
Nu taču Zaļajai Vardei vajadzēja saprast, ka Sienāža pacietība var izsīkt, vajadzēja rimties viņu ķircināt. Varbūt dzīves pieredze viņu izmācīs un citreiz viņa būs gudrāka un neizdarīs vairs tādu kļūdu kā otrā dienā pēc šīs mēmās ķildas, kad Sienāzis, pa nakti nomierinājies un visu piedevis, uzsauca sirsnīgu labrītu un noskandēja poēmas jauno rindu:
— Vai ir vēl kāds, kas piedot māk tā?
Un vai jūs varat iedomāties, ko šī vieglprāte izdarīja? Viņa izgrūda atbildi:
— Nav otra tāda muļķa, kua-kvāk-kvā!
Dārgais lasītāj, ko tu darītu, ja iecerētā tevi nosauktu par muļķi? Ja tev būtu kaut cik pašcieņas, tu apcirstos uz papēža un neatvadījies ātrā gaitā aizietu. Ja šāda saruna būtu notikusi istabā, tu varbūt pat ar lielu troksni aizsistu durvis.
Nu, lūk, Sienāzim, kurš apzinājās savu dzejnieka talantu un vietu pasaules literatūrā, izšķirošajā brīdī pietika spēka apspiest maigās, bet stiprās jūtas un aizlēkt no linu mārka apkaimes. Viņš lēca un lēca, līdz tālāk vairs nebija kur lēkt, jo priekšā atradās plata upe. Tā kā arī te auga alkšņi, viņš nolēma apmesties to zaros un uzsāki jaunu dzīvi.
Sienāzis apņēmās nekad vairs nepaļaut savu sirdi tādām jūtām kā mīlestība. Viņš pat dzirdēt negribēja par mīlestību.
Bet, kā par spīti, viņam bija gadījies apmesties Lakstīgalas mītnes tuvumā. Un, kad pienāca vakars, Lakstīgala sāka dziedāt. Par ko? Par mīlestību!
Viņa dziedāja, ka mīlot upi, kas nerimdamās plūst uz jūru, mīlot ievu, kura pavasaros kaisa upē baltas ziedlapiņas, mīlot mēnesnīcu, kura katru nakti uzceļ tillu pār upi un katru ritu to nojauc.
— Viņai ir ļoti laba balss. — Sienāzim sāka patiki Lakstīgalas dziedāšana.
— Jā, tas ir pavisam kas cits nekā Zaļās Vardes kurkstēšana, — pēc brītiņa viņš salīdzināja.
— Viņa ir lieliska! Kāda izsmalcinātība, kāda nianšu bagātība! Un cik neuzkrītoši viņa prot ģērbties! Viscaur pelēkā — jā, tāda gaumes izjula liecina par iedzimtu dižciltību. Nu, bez šaubām, viņa taču nav kaut kāda linu mārka babuļniece…
Ar šādu domu Sienāzis aizmiga, bet rītā pamodies juta, ka ir iemīlējies. Iemīlējies neglābjami, neatvairāmi, mūžīgi.
Protams, to vajadzēja darīt zināmu Lakstīgalai un ne jau kaut kā pateikt, bet tā, kā visi dzejnieki mēdz pavēstīt savas mīlas jūtas līgavām — liriskā veltījumā.
Un Sienāzis sacerēja jaunu poēmu par mīlestību:
«Kas ir vēl daiļāks pasaulē par tevi?
Uz tevi raugoties, es redzu sevi.»
Tā kā Sienāzis bija neprātīgi iemīlējies, viņš nespēja vairāk sacerēt un visu dienu sisināja šīs divas rindiņas.
Bet, kad pienāca vakars, Lakstīgala atkal dziedāja par upi, par ievu, par mēnesnīcu.
«Varbūt es mīlu bezcerīgi?» Sienāzis bažījās, bet tūdaļ nolēma neizmist, jo viņš taču ir dzejnieks un zina, ka visas sirdis ir kā cietokšņi — tās nav neieņemamas. Ko neizdodas ieņemt ar sturmēšanu, tām jākrīt ar aplenkšanu. Un viņš diendienā sisināja savu poēmu, ko bija papildinājis ar divām jaunām rindām:
«Es esmu greizsirdīgs uz upi, mēnesi un ievu,
Es dzejot pārstāšu, ja nekļūsi tu man par sievu!»
Sienāzis tiešām izrādījās īsts zintnieks sarežģītajos dvēseles dzīves jautājumos: pēc nedēļas Lakstīgala piekrita laulībām, un Dzenis iekala viņu vārdus visstaltākās egles mizā.
Ak, cik saskanīgi viņi būtu nodzīvojuši līdz sirmam vecumam, nosvinējuši kapara, sudraba un, dies dotu, pat zelta kāzas, ja ne cilvēku ļaunās mēles, kas jau izjaukušas ne vienu vien laimīgu laulību pat saviem tuviniekiem.