Vajadzēja tad arī sākt vazāties uz upmalu diviem —
Viņam un Viņai. Vajadzēja nākt katru dienu un sēdēt pie upes līdz pusnaktij.
Nē, sākumā Sienāzis viņus nebūt nelādēja. Viņu pat pārsteidza šo divu milzīgās literārās zināšanas. Jo Viņa, ieklausījusies Sienāža sisināšanā, vaicāja:
— Tu dzirdi?
Bet Viņš atbildēja:
— O. tas jau lielais dzejnieks Sienāzis!
Viņa ielika galvu Viņam klēpī un, ilgi klusējusi, teica:
— Man liekas, tas dzied par mīlestību…
— Jā, par mīlestību… par mīlestību gan, — Viņš apstiprināja un ar lūpām aizspieda Viņai muti, tā ka tālāka Sienāža dzejas iztirzāšana kļuva neiespējama.
Viņš un Viņa bija arī mūzikas cienītāji, jo vakarā, kad sāka dziedāt Lakstīgala, viņi klausījās tās dziesmu tādā aizgrābtībā, ka uz dažām minūtēm pat aizmirsa skūpstīties.
Un tomēr Sienāzim bija jāpiedzīvo smaga vilšanās. Viņi taču neprata cienīt dzeju, jo pēc dažām dienām Viņa teica:
— Man sāk apnikt tā Sienāža sisināšana.
— Man vispār dzeja ātri apnīk, — Viņš atbildēja.
— Toties Lakstīgalas dziesma man sāk patikt arvien vairāk, — Viņa slavēja.
— Jā, tam vajag būt galīgam stulbenim, kam apnīk Lakstīgalas dziesma. — Viņš pastiprināja Viņas domu.
Cilvēki, cilvēki, vai jūs paši arī zināt, kādu skaudības indi iešļācāt Sienāža sirdī? Šķiet, ka pat Lakstīgala to nenojauta, jo pēc šīs noklausītās sarunas par stundu agrāk uzsāka koncertu un tad nu locīja mēli vai deviņos līkumos, un tikai trillināja un hahināja tādas koloratūras. par kurām pat vispārākā pasaules koloratūrdziedone būtu viņu apskaudusi.
Sienāzis pieveica zemiskās jūtas un apņēmās otrā dienā pārsteigt viņus ar jaunu tematiku un svaigām atskaņām. Bet viņi laikam bija kļuvuši kurli un atguva dzirdi tikai vakarā, lai klausītos Lakstīgalas dziesmu un slavinātu to ar īstu galma kritiķu paņēmieniem.
— Tu, siev, dzirdi! Nedziedi viņiem! — dusmās tūkdams. Sienāzis uzsauca Lakstīgalai.
Bet Lakstīgala pat neatbildēja, jo pašlaik viņai bija jāuzņem augstais «do» un jāatkārto vismaz sešas reizes.
— Lieliski! — iesaucās Viņa.
— Gribas vai aplaudēt! — Viņš piebalsoja.
— Siev, es tev saku, nedziedi tiem nejēgām! — Sienāzis kļuva nepacietīgs.
Ak Lakstīgala, kāpēc tu ncapklusi un nepadomāji, vai nepastāvīgās slavas dēļ ir vērts likt uz spēles ģimenes laimi un riskēt ar tādu zaudējumu kā dzejnieka Sienāža mīla? Vai tu to nenožēlosi, kamēr vien dzīvosi? Attopies, attopies, neprātīgā, jo kritiķi, kas tev patlaban glaimo, rīt var tevi nopaļāt vai, kas vēl ļaunāk, pilnīgi noklusēt. Bet es jau redzu ka mani brīdinājumi ir veltīgi, neba tu pirmā, kas neprot īstā brīdi noiet no skatuves.
Jā, Lakstīgala neapklusa, un Sienāzis pirmo reizi izrīkojās kā īsts vīrietis. Viņš lamāja sievu visneglītākiem vārdiem, par kuriem katra sieviete apvainojas, kaut arī dažreiz tie būtu patiesi. Varbūt arī Lakstīgala būtu apvainojusies, bet viņa taču tos nedzirdēja, jo bija tā aizrāvusies, ka visādā ziņā gribēja augsto «do» izhahināt divpadsmit reizes parasto sešu vietā.
— Eh, ko tas Sienāzis tur murkšķ pa vidu! Viņš traucē Lakstīgalas koncertu, — Viņa īgni iekliedzās.
— Mīļā, ja tas tevi traucē, es uzrāpšos kokā un to noķeršu, — Viņš apņēmīgi noteica un pietrūkās augšā. — Tas Sienāzis man rīt noderēs uz makšķeres āķa. Tagad sapali tos kāri ņem, — Viņš vēl piebilda.
— Tā! Tad tik zemu jau noslīdējusi kultūra, ka dzejnieku Viņš grib apmainīt pret sapalu. Un tādiem mana sieva dzied! Tagad es redzu, ka viņa nekad nav mani mīlējusi. Viņu pievilcis tikai mans dzejnieka vārds, mana slava. Tad sveika, dziedi laimīga! — Sienāzis uzsauca un, nolēcis no alkšņa zara, veikli metās uz meža pusi.
Mežmalā gan smaržoja pēc vaivariņiem, bet Sienāzis šoreiz par to nebēdāja. Varbūt tā būs pat labāk — vaivariņu tvanā viņš apdulls un nejutīs skaudrās sāpes par savu apsmieto mīlu.
Rītā viņš pamodās vēlu. Smeldza galva, bet sirdssāpes bija rimušās. Tā kā vajadzētu atkal sākt dzejot, bet par ko lai dzejo mīlestības dziesminieks, ja nav ko mīlēt?
«Varbūt ķerties pie kopoto rakstu sastādīšanas?» viņš prātoja. «Bet nē, es taču vēl neesmu ne tik vecs, ne arī tik iespaidīgs sabiedrībā, lai man izdotu kopotos rakstus. Es vēl drīkstu cerēt tikai uz izlasi.»
Un Sienāzis sāka skandēt savus labākos dzejoļus, ko ievietot izlasē. Viņš skandēja un skandēja, līdz izdzirda tādu kā nopūtu, bet vēl pēc brītiņa tādu kā čukstu:
— Ak, cik skaisti.,.
Cik daudz apbrīnas un dievināšanas izskanēja vārgajā čukstā! Kam piederēja šī maigā, medaini saldā balstiņa?
Ahā, tur jau Sienāzis ieraudzīja to — mazu, brūnganu Ķirzaciņu, kas gulēja uz celma un lūkojās viņā pielūgsmē mirdzošām acīm.
— Vai tu tā esi, kam patīk mana dzeja? — Sienāzis viņai uzsmaidīja.
— Ak, cik skaisti… — Ķirzaciņa nočukstēja.
— Varbūt man vēl kaut ko nolasīt? — viņš jautāja.
— Lasi. Lūdzu, lūdzu!
Un Sienāzis lasīja Ķirzaciņai savus dzejoļus. Vienu dienu, otru dienu, jau diez kuro dienu, bet viņa nekad to nepārtrauca, varbūt tikai tik daudz, ka reizēm izdvesa:
— Ak, cik skaisti!
Un vēl Sienāzis redzēja, ka dažreiz viņa ar mazo ķepiņu izberzēja acis.
Nu sakiet — vai var neiemīlēties tik maiga, tik aizkustinoši jūtīgā radījumā? Nevar, — jūs teiksiet un būsiet jau uzminējuši, ka Sienāzis iemīlējās Ķirzaciņā, šoreiz tā galīgi, neatvairāmi, mūžīgi. Tā ir laimīgākā laulība, kādu es zinu rakstnieku aprindās. Sienāzis gan neko jaunu vairs nav uzrakstījis, bet tas jau nav svarīgi. Viņam ir tik daudz dzejoļu, ka viņš tos lasa un lasa priekšā savai Ķirzaciņai, bet viņa tikai nopūšas un izdveš: