— Ak, cik skaisti…
Un jūtīgākajās vielās ar mazo ķepiņu izberzē acis.
— Bet Sienāzis? — jūs jautāsiet.
Sienāzis vēl arvien ir laimīgs.
ĶEGUMA EZERA VĀRAVA
Tuvu jo tuvu bija pienākusi tā diena, kad Ķeguma dambis aizsprostos ceļu Daugavas ūdeņiem, lai to vareno spēku pārvērstu gaismā un siltumā. Ja dažiem likās, ka tovasar krastmalas vītolos vēji šalc skaļāk nekā citos gados, tad viņi nezināja, ka vējiem bija pievienojušās veco tēvu nopūtas. Un, ja daži brīnījās, kāpēc Daugavā ūdens kļuvis tāds kā sāļš, tad tāpēc, ka viņi nezināja, cik gauži raudāja vecās māmuļas, uz nūjiņas atspiezdamās, aizvilkušās līdz Daugavai.
Kāpēc gan nopūtās vecie tēvi, kāpēc raudāja sirmās māmuļas? Tuvu jo tuvu bija pienākusi tā diena, kad viņifiin jāatstāj vecās mājas, jāpamet ceriņu iežogotais pagalms, apsūnojušās ābeles un daudzu paaudžu iemītās taciņas, pa kurām turpmāk rāpos slinkie, Osainie sami un dejos jautrās, zaļzeltainās līdakas, jo vecās mājas, ceriņi un ābeles drīz nogrims lielajā Ķeguma ezerā, tiklīdz aizvērsies dambja slūžas.
Bet neviens arī nezināja, kāpēc tovasar tik līksmi kā vēl nekad dziedāja melnacainā Austra, kāpēc viņa tik bieži skrēja uz Daugavu un, roku virs acīm pārlikusi, skatījās un nevarēja vien noskatīties, kā ceļas varenais dambis, kā sasaucas jaunie, spēcīgie puiši, veldami akmeņus un sasaistīdami tos ar betona javu. Bet starp simtiem jaunekļu viņa redzēja to vienu — rudmataino Jēkabu, un tas nekas, ja viņš kustējās lēnāk par citiem, ja biežāk nekā citi piesēdās uzsmēķēt vai, rokas plātīdams, stāstīja jokus un pats skaļi smējās. Toties sestdienu vakaros, kad jaunieši sagāja lielajā šķūnī padejot, Jēkabs — vai tiešām tas bija Jēkabs, kas dejodams locījās kā zutis, kas nevienu mirkli nepiesēdās uz dēļu sola? Kamēr citi atpūtās, tērzēja ar meičām vai izgāja ārā uzsmēķēt, Jēkabs grozījās ap muzikantiem un, dabūjis no tiem ragu, izpūta tādus plarkšķus, ka meičas spiegdamas bāza pirkstus ausīs. Bija jau, bija arī tādas, kas pūcīgi savilka degunu un raustīja plecus par Jēkaba aušošanos, bet Austrai šie joki neapnika, kaut arī viņš tos atkārtoja vienā vakarā vairākas reizes. Vai tad kāds brīnums, ka Jēkabam. tā sabiedrību uzjautrinot, neatlika vaļas iziet ārā uzsmēķēt? Bet nevar taču prasīt, lai Jēkabs visu vakaru neuzvilktu nevienu dūmu. Un Austra nekad neņēma ļaunā, ka viņš iesprauda papirosu mutē, aizdedzināja to un tad nāca lūgt viņu uz deju. Vai tad Jēkabam kaut ko varēja ņemt ļaunā?
Ak vasara, vasara, kā tu vari mulsināt jaunu meiču sirdis! Vai tas ir labi, ka lakstīgalas līdz rītausmai dzied par mīlestību, par mīlestību vien? Vai tas ir labi, ka pļavās uzplaukst sierenīšu ziedi tikai ar nepārainām ziedlapiņām, tā ka zīlējot — mīlē, nemīlē — pēdējā lapiņa izraujas ar gavilējošo vārdiņu — mīlē!
«Mīlē! Mīlē! Mīlē!» ap Austras novīto vainadziņu zumēja bites.
«Mīlē! Mīlē!» čaloja Daugavas viļņi, kad Austra tajos skaloja Jēkaba kreklus. Visskaistāk, protams, šis vārdiņš būtu skanējis no Jēkaba lūpām, bet nez kāpēc viņš kavējās to izrunāt. Nē, par mīlestību viņš nekad nerunāja, bet ko gan citu, ja ne mīlestību nozīmēja tas, ka viņš savus kreklus nesa mazgāt Austrai, nevis citai meičai?
Un Austra cerēja, ka tad, kad Ķeguma dambis būs uzcelts, visi strādnieki aizbrauks, bet Jēkabs paliks, un viņi kopā dzīvos jaunajā mājā, ko cēla Austras tēvs.
Bet Jēkabs pazuda pirmais, pat neatvadījies no Austras, pat nepateicies par kreklu mazgāšanu, par vienu otru mīļu brīdi, ko zināja tikai viņi vieni paši un lakstīgalas.
Kāpēc gan Austrai pasaule pēkšņi bija kļuvusi tukša un drūma, kāpēc ievas likās nokaltušas, putni apklusuši, Daugavas ūdeņi sastinguši? Kāpēc pļavās vairs auga sierenītes tikai ar pārainām ziedlapiņām, kas zīlējot atkārtoja: nemīlē… nemīlē…
«Dzīve bez Jēkaba ir baigāka par nāvi,» — tā domāja Austra un, ar skatienu atvadījusies no mežiem un pļavām, no zilajām debesim un baltajiem mākoņiem, paslēpās pamesto māju pagrabā, lai uz mūžiem paliktu Daugavas dzelmē.
Viņa sēdēja pagraba smiltīs un apraudāja savu izpostīto dzīvi, bet ūdeņi vēlās un vēlās pāri viņas galvai, līdz agrākās Daugavas lejas vietā izauga liels un plats ezers — Ķeguma ezers.
Ja Austra būtu aizgājusi dzīvot uz jaunajām mājām, varbūt laiks dziedētu viņas sāpošo sirdi. Paietu gads. un no bēdām paliktu tikai skumjas, paietu divi gadi, un Austra ieklausītos, ka ezera krastā saaugušajos ievu ceros atkal dzied lakstīgalas. Varbūt viņa pat noplūktu sierenīti un, raujot ziedlapiņas, pie pēdējās teiktu: «Mīlē!»
Bet te, ezera dzelmē, laiks bija apstājies, nebija ne dienu, ne nakšu, ne mēnešu, ne gadu. Un Austras sirds nerimās sāpēt, acis neapstājās raudāt. Viņa pat nemanīja, ka mazā līdaciņa., kas pirmā viņu apsveica ūdens valstībā, jau bija izaugusi par smuidru, spēcīgu līdaku, bet apaļīgais samu puika — par resnvēderi tēvoci. Ezera iemītnieki mīlēja Austru — savu vāravu un izpušķoja viņas mītni ar zaļām ūdenszālēm un mirdzošiem gliemežvākiem, bet matos viņai sakāra gaisa burbuļus, kas laistījās kā pērles.
— Skaista ir mūsu vārava, — priecājās zaļsvītrotais asaris, — bet kāpēc viņa raud?
— Jā, kāpēc viņa raud? — žēli atkārtoja sarkanacainā rauda.