— Es brīnos, kā viņai nav apnicis pinkšķēt? Būtu labāk pagulējusi, — laizdamies miegā, sams noņurdēja caur degunu.
Līdzcietīgā raudiņa aizpeldēja līdz krastam un pajautāja lakstīgalai, vai viņa nezinot, kāpēc vārava raud.
— Viņa raud? Cik jauki! Cik jauki! Tir-lir-lir-lī! — lakstīgala iegavilējās.
— Tāda kā negudra! — raudiņa pukodamās ar asti paplunčināja ūdeni. — Priecājas par vāravas bēdām.
— Kā lai es nepriecājos, kā lai nedziedu, — nevaldāmā līksmē pogoja lakstīgala. — Mēs, lakstīgalas, esam mīlestības dziesminieces. Mums ir tikai divas dziesmas — viena par laimīgu, otra par nelaimīgu mīlestību. Kādreiz mēs bijām lielā cieņā pie visas pasaules mīlētājiem. Viņi nāca pie mums divatā, un tad mēs viņiem dziedājām par laimīgu mīlestību. Otrā gadā viņi vai nu nenāca, tātad bija apprecējušies, vai atnāca tikai viens no viņiem — tas, kuru otrs bija atstājis, un mēs dziedājām viņam vai viņai savu otro dziesmu. Bet tagad jaunie iemīlējušies pārīši tikpat kā nenāk uz mūsu koncertiem. Viņi atbrauc te, Daugavas krastos, ar tarkšķošām mašīnām un atved līdzi trokšņu taisāmās kastes. Kad tām paceļ vākus, tad liekas, ka reizē bauro vēršu bars, blēj aitu pulks un pieci suņi rej un gaudo. Dažas mūsu labākās dziedones no šiem trokšņiem jau zaudējušas muzikālo dzirdi, — lakstīgala sašutusi pārtrauca stāstu.
— Es tev jautāju par vāravu, bet tu man stāsti par vēršu baurošanu, — raudiņa apvainojās un gribēja peldēt projām.
Pagaidi, mēs parunāsim arī par vāravu, — lakstīgala viņu atturēja. — Tātad laimīgos mīlētājus savos koncertos mums vairs neizdodas pulcināt. Bet arī nelaimīgie mīlētāji vairs pilnmēness naktīs nenāk Daugavas krastos klausīties mūsu dziesmas par nelaimīgu mīlestību. Dzejnieki raksta, ka tagad tāds līgavas pamests puisis vakarā sēžoties uz traktora un pa nakti aparot desmit hektārus atmatas, bet līgavaiņa pamesta meiča piesakoties par slaucēju. Nu tu saproti, kāpēc es priecājos par tavu ziņu. Tātad ir vēl pasaulē tāda mīlestība, par kādu mēs dziedam savās dziesmās! Nebeidzama, skaista, nelaimīga mīlestība! Tirlirlirlī!
Raudiņa tā arī būtu aizpeldējusi bez padoma, ja šajā brīdī no savas alas galvu neizbāztu kurmis.
— Piedodiet, ka es noklausījos jūsu sarunu, — viņš iemurkšķējās. — Bet tā bija pārāk valdzinoša, lai nenoklausītos. Manuprāt, jūsu vārava pārstātu raudāt, ja jūs aizvestu pie viņas to tēvaini, kura dēļ viņa toreiz slīcinājās. Viņš te katru svētdienu brauc zivis durt un laiviņā vizinās pa ezeru.
Kad raudiņa izstāstīja citām zivīm kurmja padomu, tās ilgi gudroja un sprieda, kā apgāzt Jēkaba laivu. Sams nu būtu bijis tas spēcīgākais, bet vai tad to pārēdušos resnīti varēs iejūsmināt tik poētiskam pasākumam? Varbūt viņām tiešām nebūtu izdevies sagūstīt Jēkabu, ja laivā nesēdētu arī jauna meiča, kas pie katra laivas pasvēriena spiedza:
— Ui! Jēcīt, man bail!
Bet Jēkabam laikam patika šie meičas spiedzieni, jo viņš tikai smējās un reizēm pats pašūpoja laivu. Tieši tādā mirklī no ūdens izlēca jautrā salate un apšļakstīja meičas krūtis ar ūdeni. Meiča iekliedzās: — Jēkab, glāb! — uzlēca kājās un atkrita uz laivas malas. Un tad nu Jēkabs vairs nevarēja izglābt ne sevi, ne viņu. Laiva apgāzās, un Jēkabs nogāja dibenā kā akmens, pie pašām pagraba durvīm. Meiča trīs reizes uznira virs ūdens, un otrā dienā viņu atrada izmestu ezera krastā.
Ieraugot Jēkabu, Austras acis ieslarojās tādā laimē, ka pagrabs kļuva gaišs. Viņa piecēlās un, saukdama: «Jēkab, mīļais Jēkab, tu tomēr neesi mani aizmirsis!» — metās tam ap kaklu.
Jēkabs blisināja acis, nekādi nevarēdams atcerēties skaistules vārdu.
— A, Zentiņ. tā esi tu? — viņš minstījās.
— Es neesmu Zenta! — Austra vīlusies atlaida rokas vaļīgāk.
— Ak jā, es pārskatījos. Tu taču esi Vilma, — Jēkabs, steidzās izlabot kļūdu.
— Es neesmu Vilma! — Austra atkāpās soli, bet viņas rokas palika uz puiša pleciem.
— Nu redz, kā man acis vairs nerāda, — Jēkabs taisnojās. — Nu kā tad, tu taču esi Valija.
— Es esmu Austra! Tava Austra! Vai tiešām tu mani vairs nepazīsti? — Austra iesaucās un, iespiedusies kaktā, skaļi iešņukstējās.
— Austriņa! Patiesi Austriņa! — Jēkabs iesita sev pa pieri. — Atceries, kā mēs pie Ventas…
— Tas nebija pie Ventas, tas bija tepat pie Daugavas, kad vēl nebija šī Ķeguma ezera. Mēs klausījāmies lakstīgalas dziesmu par mīlestību…
— Ak tu esi tā Ķeguma Austra? Tā, kas vislabāk prata man kreklus izmazgāt? Es viņām visām vēlāk teicu: «Tā kā Austra jūs neviena neprotat mazgāt,» — Jēkabs slavēja.
— Un tikai to tu atceries par mani? — Austra pārmeta.
— Bet tas taču ir tas labākais, ko var teikt par kārtīgu sievieti. Citādi jūs visas esat vienādas. Hi-hi-hi un ha-ha-ha, bučiņa — un viss. Ja nepagūsti laikā pazust, tad ir valgs ap kaklu… — Jēkabs nosūrojās un atmeta ar roku.
Austra lūkojās viņā ieplestām acīm, bet no tām vairs nestaroja laime un mīlestība.
— Tad tāds tu esi, Jēkab, — vjņa ierunājās bez agrākā maiguma balsī. — Un tāda dēļ es pametu skaisto zemes dzīvi, ziedošās ievas un zilās debesis, dzegužu saucienus un lakstīgalas dziesmas! Zeme, mana māmuļa, saule, mana māsa, mēnestiņ, mans brāli, es eju atpakaļ pie jums! Dzirdiet, es eju!
Sarkana saule jau grima aiz tumšiem siliem, kad no Ķeguma ezera izpeldēja melnacaina pusmūža sieviete un apsēdās krastā zem vītola. Kad no pamales mākoou gultas piecēlās nomiegojies mēness, ievu cerā sāka dziedāt lakstīgala. Viņa bija iemācījusies jaunu dziesmu — par to, cik skaista ir zeme un cik brīnišķīga ir dzīve.
Kad lakstīgala uz mirkli apklusa, no savas alas izbāza galvu kurmis un noteica:
— Nu, vai mans padoms nebija pareizs?