SAPULCE MEŽĀ
Gan nebūdams izsalcis, Tīģeris tikai aiz paraduma saplosīja Stirnas bērniņu. Stirnai bija ļoti žēl sava mazulīša. Viņa staigāja pa mežu, un no viņas melnajām acīm bira lielas, dzidras asaras. Pat Lapsai, kas gadījās ceļā, kļuva Stirnas žēl.
— Kāpēc tu raudi, dārgā Stirniņ? — tā apjautājās.
— Kā lai es, Lapsiņ, neraudu, kad Tīģeris saplosījis manu bērniņu, — asaras slaucīdama, atbildēja Stirna.
— Ko tu saki? Ai-ai-ai! — Lapsa līdzjūtīgi pagrozīja galvu. — Tāds nelietis tas mūsu Tīģeris! Bet tik briesmīgu noziegumu taču nevar atstāt nesodītu. Mums jāsanāk visiem kopā un bargi jārunā par Tīģera ļaundarību.
Nolemts, darīts. Sanāca visi meža iemītnieki uz apspriedi. Dienas kārtībā bija viens vienīgs jautājums:
Tīģera lieta.
Pēc sapulces atklāšanas un amatpersonu ievēlēšanas Lapsa kā sapulces vadītāja vārdu deva Vilkam.
— Pēdējā laikā mūsu sadzīvē novērojamas dažas neveselīgas parādības, — paskatījies papīriņā, Vilks iesāka. — Es, piemēram, redzēju, ka Krauklis noķēra un apēda peli, kaut gan viņš bija pieēdies līdz kaklam auna gaļas. kas man palika pāri.
Jājautā, kas viņu spieda vēl dzīties pēc peles, ja viņš jau bija uzlaidies kokā un snauda, tikai vienu aci atstājis pusviru. Uz visstingrāko nosodu šādu Kraukļa rijību un prasu, lai viņš izbeidz tādu negausību, kas galu galā var kaitēt viija paša veselībai.
— Un ko saka Seska kungs? — jautāja Lapsa.
— Manuprāt, vajadzētu noteikt normas, cik katrs dzīvnieks dienā drīkst noēst. Man gadījās būt par aculiecinieku tik neglītam skatam, ka nepatīkami to pat atstāstīt pieklājīgā sabiedrībā. Un proti, mušu visu cienītais Stārķa kungs pļavā tikmēr rija vardes, kamēr pēdējai kājas karājās ārā no Stārķa kunga knābja. Un jūs domājat, viņam ar to pietika? Ļoti maldāties! Ieraudzījis čūsku, viņš kaut kā iedabūja vardi dziļāk un, sagrābis ar knābja galu čūsku, nesa to pa gaisu uz savu perēkli. Es nesaku, ka Stārķa kungam bulu jāatsakās no čūskām, tās viņam ir gardums, bet vajag taču saprast, ka, lik neuzmanīgi nesol, čūska varēja nokrist kādam no mums uz galvas. Vienkārši baigi. Lūk, par to Stārķa kungs nemaz nav padomājis un par lo pelna visasāko nosodījumu.
— Varbūt Vārnas kundze izteiktos? — Lapsa pēc saraksta izsauca.
— Ir pēdējais laiks apspriest Dzeņa kunga nepiedienīgo uzvešanos. Augu dienu viņš klabinās ap sausiem kokiem, tā ka viss mežs rīb. Kad mēs, vārnas, sanākam uz kora mēģinājumiem, mūsu diriģents gluži bez nerviem paliek, tik ļoti viņu traucē Dzeņa kunga trokšņošana. Vajadzētu piespiest viņu ievērot kārtību.
Āpsis apsūdzēja Lakstīgalu:
— Man šķiet, ka Lakstīgalas kundzei noreibuši galva no komplimentiem, ko tai nepārtraukti izsaka dzejnieki, un viņa nemaz vairs nesaprot, ka ar savām koloratūrām traucē citiem miegu. Es, piemēram, pēc pusnakts pārnāku no medībām un gribētu kādu stundiņu nosnausties, bet man tas nav iespējams. Lakstīgala tikai «trlī, tirli» un «čop-čop-čop». Ja viņa bez dziedāšanas nevar iztikt, lai iet uz operu un dzied Traviatu.
— Un Cīrulis! Cīrulis arī pārāk agri ceļas!
— Strazdiem vajag aizliegt svilpot!
— Dzeguze jāpadzen!
Tā sapulces dalībnieki sauca visi reizē, un Lapsai tikai ar pūlēm izdevās tos nomierināt.
— Kungi un kundzes! — ar asti piesizdama pie celma, uz kura sēdēja, viņa sauca. — Ir ienācis priekšlikums dzīvnieku nepiedienīgās uzvešanās apspriešanu izbeigt! Atļaujiet man nolasīt lēmumu!
Visi apklusa un uzmanīgi klausījās, ko lasīja Lapsa:
— Plaši un vispusīgi apsprieduši dažādas nebūšanas mūsu savstarpējās attiecībās, mēs nolemjam:
1. Krauklim un Stārķim piedraudēt.
2. Dzeni un Lakstīgalu apsaukt.
Ar to mūsu šīsdienas sapulce beigusies. Sveiki, kungi un kundzes, man jāsteidzas vistu medībās.
— Bet kā ar Tīģeri, kas saplosīja manu bērniņu? Kāpēc jūs Tīģeri nenosodāt? — galīgi apmulsusi, iesaucās Stirna.
— Stirnas kundze, — Lapsa vēsi uzrunāja nelaimīgo, — jūs taču dzirdējāt, cik bargi mēs nosodījām pat vissīkākās nebūšanas. Jūsu jautājums mūs pat apvaino, it kā mēs nebūtu pietiekoši principiāli. Kungi, kungi, pagaidiet! — viņa uzsauca dzīvniekiem, kas jau sāka izklīst. — Es ierosinu mūsu lēmumu papildināt ar trešo punktu:
3. Stirnai izteikt nicināšanu.
Tā kā visiem bija jāsteidzas, neviens pret šo papildinājumu neiebilda.
NOKLAUSĪTA SARUNA
Vakarā, kad bija nodzēsta gaisma, lietas, kas atradās manā istabā, laikam domāja, ka esmu aizmigusi, un sāka sarunāties.
— Es jums teikšu kaut ko, — lapas švirkstinādama, gausi iesāka uz galda atstātā Grāmata.
— Nu, nu, nu, nu, ko tu teiksi? — viņu steidzināja uz palodzes podā augošais Amarillis.
— Es teikšu jums to, ka cilvēki pret mani izturas nepareizi. Es esmu tik skaista, kad mani atnes no veikala. Bet tad viņi sāk mani šķirstīt lapu pa lapai, izlauza no vākiem un pat aizdod citiem. Saprotiet — aizdod! Bet kā rīkojas šie aizņēmēji? Tie mērcē pirkstus mutē un, pāršķirdami lapas, notraipa tām stūrus, liec mūs apkārt, ar vārdu sakot, apietas ļoti nevīžīgi. Un beigās vēl aizmirst atdot mūsu īstajam saimniekam. Es neesmu dzirdējusi, ka šādi aizņēmēji prasītu otram kreklu vai palagu, bet grāmatas, jā, grāmatas…
Es ieklausījos, kā lielā sašutumā aizcirtās Grāmatas vāks.
— Tu, Grāmata, laikam domā, ka tikai pret tevi viņi izturas tik nevērīgi, — Amarillis ierunājās aiz satraukuma drebošā balsī. — Cikreiz viņi neaizmirst mani apliet. Taisni ģībonis nāk virsū, kad pēdējā mitruma lāse no zemes izsūkta.
— Ting… — Pulkstenis sāka sist, bet apklusa un tikai pēc laba laiciņa izspieda: — Tang!
— Jūs redzat, — no diviem sitieniem nogurušais Pulkstenis vārgi izdvesa. — Atkal viņi aizmirsuši mani uzvilkt. Kārtīgi uzvilkt mani aizmirst, bet, kad es kādu nakti apstājos un viņi no rīta nezina laiku un baidās