nokavēt darbu, tad lama mani par vecu kraķi un solās sviest lūžņos. Vai tas nav netaisni?
— Cilvēki ir ļoti nepateicīgi, — ierunājās pie sienas pakārtā Glezna. — Man līdzās vairākus gadus karājās Akvarelis. Protams, to nebija zīmējis tik slavens mākslinieks kā mani, bet tas nebija slikts akvarelis, nē, nē, to neteica arī cilvēki, kad noņēma no sienas un atdāvināja citiem. Vai jūs varat saprast — viņiem nepatīkot mākslinieks, kas šo Akvareli zīmējis! Iedomājieties — Akvarelis vainīgs, ka viņiem nepatīk mākslinieks! Bet mākslinieks taču nekarājās pie sienas, karājās Akvarelis.
— Ui! Kas tur papīrkurvī čaukstinās? — notrūcies iesaucās Amarillis. — Vai tur nav peles? Es baidos, ka tās varētu apgrauzt manu sīpolu.
Ari es ieklausījos, ka papīrkurvī kāds trinas starp maniem aizmestajiem rokrakstiem.
— Ko jūs tur sūdzaties, tas nav itin nekas, — es izdzirdu pavisam skābu Citrona balsi. — Bet pret mani vēl neviens cilvēks nav izturējies citādi kā vienkārši nežēlīgi. Padomājiet, kā ir, kad tevi spiež, spiež, kamēr izspiež pēdējo sulu. Un, kad mēs esam izspiesti sausi, mūs aizmet. Aizmet mēslu spainī vai, labākajā gadījumā, papīrkurvī, kā izdarīja mana saimniece un tikai tāpēc, ka viņa ir ļoti slinka un nevīžo aiznest mani uz virtuvi. Ne ar vienu citu cilvēku tā nerīkojas. Tā viņi izturas tikai pret citroniem.
Es sāku skaļi smieties, un visas lietas pēkšņi apklusa. Tikai pulkstenis gausi nosita:
— Ting…
Izteikt «tang» viņam aptrūka spēka. Pulkstenis apstajās.
LIELSKAUĢIS
Viņš pats vēl bija pavisam mazs, kad visi viņu sāka saukt par lielu — par lielu skauģi. Tagad viņa īstais vārds jau sen aizmirsis, toties slavena kļuvusi viņa palama — Lielskauģis.
Jau bērns būdams, Lielskauģis nevarēja paciest, ka jel kas drīkstētu būt par viņu lielāks. Lai izskatītos par citiem garāks, viņš mīlēja staigāt uz koka kājām. Ganos iedams, viņš mērījās pie jaunaudzes kociņiem un visiem, kas bija par viņu garāki, nocirta galotnes.
Sunim, kas uzticīgi palīdzēja ganu gaitās, Lielskauģis nenoslieca pat maizes garozu. Vēl vairāk — pusdienās un vakaros viņš izgāza putru, ko māte ielēja suņa ķipītī. Ja kaķene atnesa kaķēniem peles, Lielskauģis tās atņēma un iesvieda akā.
Viņš bija skaudīgs pat uz savu ēnu, kas vakaros izstiepās par viņu desmitkārt garāka. Viņš mēģināja to samīdīt kājām, bet ēna prata tik veikli paskriet uz priekšu, ka Lielskauģis raudāja aiz dusmām, kamēr izgudroja citu atriebības veidu — viņš kapāja to ar rīksti.
Bet, tāpat kā ēna uz vakaru kļūst garāka, tā, Lielskauģim pieaugot, auga viņa skaudība. Viņš nevarēja paciest, ka citam kaut kas varētu būt labāks nekā viņam. Ja kaimiņos kādam sazēla kupla kviešu druva, tad Lielskauģis to nobradāja. Ja ļaudis uzslavēja kādas meitas rožu dārzu, tad Lielskauģis tās izrāva ar saknēm. Nedod dies kādam ar tīrām drēbēm parādīties Lielskauģa mājas tuvumā — tādam lika uzgāzta samazgu šalts no spaiņa, ko Lielskauģis vienmēr glabāja pa rokai.
Reiz kāds ieteicās, ka Lielskauģa tēvs gan bijis goda vīrs, bet nez kur viņam tāds dēls gadījies. Tiklīdz
Lielskauģis to izdzirda, viņš steidzās uz kapsētu un apgānīja tēva kapu.
Lai izvairītos no Lielskauģa postījumiem, cilvēki sāka viņam glaimot un lišķēt. Tie sauca viņu par lielkungu, klanījās viņa priekšā, apgalvodami, ka jūtoties laimīgi, ja dižais Lielskauģis tos pagodinot ar kādu šļakatu no sava neizsmeļamā samazgu spaiņa. Lielskauģis krekstēja aiz labpatikas un iecēla šos lišķus par saviem kvekšķiem, ko uzrīdīja tiem, kas nesauca viņu par lielkungu.
Liels bija tikai posts, ko nodarīja Lielskauģis. Tāpēc atvieglojuma nopūta pārvēlās pār visu pagastu, kad no mutes mutē gāja vēsts:
— Lielskauģis miris!
Kad zārks bija nolaists kapā un pirmās smilšu saujas nolidojušas tam pakaļ, zārka vāks pēkšņi atsprāga vaļā, un, nikni uz bēriniekiem bļaudams, Lielskauģis izlēca no kapa.
Par ko viņš tā noskaitās, ka pat kapā tam nebija miera? Ai, nelaimīgie cilvēki, kas darināja viņam zārku! Tie nezināja, ka līdzās Lielskauģa kapa bedrei kāds mironis guļ greznākā zārkā. Vai tad Lielskauģis, pat miris būdams, varēja paciest, ka citam labāks zārks nekā viņam?
Ja jūs redzat, ka apkārtnē kāds nobradā visus ziedus, ja pēkšņi saņemat samazgu šalti aiz apkakles, tad zināt — tas ir viņš, Lielskauģis.
TAISNĪGAIS TIESNESIS
Jau kopš seniem laikiem cilvēki ir ļoti cienījuši taisnīgus tiesnešus. Lai tikai atceramies, cik gadu simteņus, pat tūkstošus mēs nepagurstam daudzināt taisno soģi Zālamanu, kas būtu ar zobenu pārcirtis uz pusēm nevainīgu bērniņu, ja viena no ķildīgajām sievām neizdomājusi viltību — neatteikusies no bērna par labu otrai — vēl ķildīgākai. Tomēr arī bez Zālamana ir bijuši taisnīgi tiesneši, un par vienu tādu es pastāstīšu šajā pasakā. Nu tad klausieties.
Reiz dzīvoja tik taisnīgs Tiesnesis, ka viņu slavēja ne tikai tie, ko viņš attaisnoja, bet arī tie, kam viņš piesprieda visbargāko sodu. Protams, ne jau uz nāvi notiesātie, jo tos pakāra tik ātri, ka viņi nepaguva pat testamentu uzrakstīt un atvadīties no piederīgajiem, ne nu vēl slavināt Tiesnesi. Tomēr ļoti ticams, ka viņi to darīja tajā pasaulē, kur pēc nāves nonāca viņu melnās dvēseles. Un, tā kā ir pamats domāt, ka tās nokļuva nevis debesīs, bet ellē, tad droši vien kā velnam, tā raganai un mazajiem velnēniem ir piežūžinātas pilnas ausis par labo un gudro Tiesnesi, un tie gaidīt gaida, kad varēs iepazīties ar viņu personīgi un pakurt visvelnišķīgāko uguni zem kapara katla, kuru tie taupa tieši šim goda vīram.