Daži gan domā, ka Tiesnesim neesot bijis visai grūti izšķirt, kam taisnība, kam ne, jo zemes iedzīvotāji, zinādami, ka ūdens taukiem virsū netiek, stingri ievērojuši nerakstīto likumu: neej ar stipru lauzties, nedz ar bagātu tiesā. Ret neklausīsimies, ko ļaudis runā, lai arī mēdz teikt, ka nav dūmu bez uguns. Pēdējā laikā tomēr ir redzēts milzīgi daudz dūmu mutuļu, bet, kad tie izklīst, nekādas uguns pazīmes nav atrodamas.
Un tā Tiesnesis būtu bez lielas galvas lauzīšanas taisnīgi izšķīris visus strīdus, ja neiznākuši darīšana ar kādu kašķīgu Vīreli.
Gadījās šim Vīrelim iet garām lielā (tas ir — bagātā) Augstmaņa pilij. Augstmanis patlaban stāvēja pie atvērta loga un, ieraudzījis Vīreli, uzspļāva tam uz galvas.
Bijis Vīreļa vietā kāds cits, tas noslaucītos, paklanītos Augstmanim un pazemīgi paglaimotu:
— Tas nu gan bija īsli karalisks spļāviens!
Bet, ka jau teicu, šis Vīrelis bija ļoti kašķīgs un tāpēc uzsāka ar Augstmani strīdu.
— Tev nav tiesības spļaut man uz galvas, — viņš teica. — Esnni godīga darba strādnieks un pārtieku no tā, ko pats ar savām rokām nopelnu.
Augstmanis aizcirta logu, pat neatbildējis Vīrelim.
Vīrelis tomēr nerimās. Viņš iesūdzēja Augstmani tiesā.
Pusgadu Tiesnesis domāja, kā taisnīgi izlemt šo strīdīgo lietu. Beidzot pienāca tiesas diena.
Tiesnesis bija izaicinājis par lieciniekiem visu Augstmaņa galmu.
Pirmo nopratināja galma Filozofu.
— Ak augstais Tiesnesi, — viņš iesāka. — Ja Vīrelis prastu filozofēt, viņš priecātos, ka Augstmanis viņam tikai uzspļāva. Daudz sliktāk būtu bijis, ja viņš uzgāztu tam uz galvas naktspodu. Un vēl sliktāk, ja viņš būtu uzsviedis uz nabaga Vīreļa galvas smagu svaru bumbu vai ķieģeli. Uztverot dzīvi filozofiski, allaž jāpriecājas, ka ar mums nav noticis kaut kas tik ļauns, ka nekas ļaunāks vairs nevar būt. Tāpēc Vīrelim vajag justies ļoti ļoti laimīgam.
Pēc Filozofa runāja galma Dzejnieks.
— Man kā dzejniekam piemīt neierobežota iztēles spēja. Es varu iedomāties, kā Augstmanis pie atvērta loga jūsmo par dabas skaistumu: ievas, ceriņi, kastaņas, liepas, rozes pilnos ziedos; zilajās debesīs kā balti jēriņi lido pelēku mākoņu grēdas; kalnu ieplakās virmo mūžam zaļā jūra, bet lejā pils piekājē plešas sniegpulkstenīšu, magoņu, pureņu, flokšu un rudens astru paklājs. Un pēkšņi šajā debešķīgajā krāšņumā parādās Vīreļa salīkušais stāvs skrandainā apģērbā, izspūrušiem matiem…
— Es neesmu ne salīcis, ne noskrandis, ne izspūris! — iesaucās Vīrelis.
— Nepārtraukt liecinieku! — Tiesnesis viņu apsauca.
— Jā, Augstmanis ierauga Vīreļa pretīgo, pinkaino galvu un ārkārtīgā, dēmoniskā sašutumā par to, ka šajā skaistajā, bagātajā pasaulē drīkst būt nabadzība un pretīgums, spļauj uz Vīreli, kas viņu traucē baudīt… — Dzejnieks apklusa, jo viņa iztēles spēja bija izsīkusi.
Galma Mācītājs skarbiem vārdiem nosodīja Vīreļa augstprātību.
— Saki — kas tu esi dieva priekšā, ka drīksti dusmoties uz savu tuvāku? Vai pestītājs nav teicis, ka svētīgi tie garā nabagie, bet kā ir ar Vīreli? Viņa gara nabadzībai vajadzēja izpausties dziļā pazemībā pret Augstmani, bet viņš iet ar to tiesā!
Galma Nerrs runāja pavisam īsi:
— Tas ir labākais joks, kas Augstmanim tiešām izdevies. Pat es nespētu izdomāt kaut ko jocīgāku.
Galma Bļodaslaiža liecināja, ka Augstmaņa spļāviens esot liels pagodinājums, ar kuru tas apveltot tikai tos, kas kaut kā izpelnījušies viņa ievērību.
— Nu, Vīreli, tu dzirdēji, ko saka liecinieki? — Tiesnesis uzrunāja sūdzētāju. — Un, tā kā tu to lietu neņem ne filozofiski, ne dzejiski, tā kā tu neesi pazemīgs un nejūties pagodināts, tad tapsi sodīts ar pērienu.
Bet Vīrelis nerimās arī pēc pēriena. Tagad viņš žēlojās visiem, ko satika, ne tikai par Augstmani, bet arī par Tiesnesi. Kad tas nāca ausīs Augstmanim, viņš sūtīja savu Kara Kalpu piekaut kašķīgo Vīreli.
Spēcīgais Augstmaņa Kara Kalps tā apstrādāja nabaga Vīreli, ka likās, nu tas vairs nekad nesūdzēsies. Bet viņš nepazina Vīreļa neciešamo raksturu. Sadziedējis vātis, viņš iesūdzēja Augstmaņa Kalpu tiesā, uzdodams par liecinieku kādu Klaidoni, kas nejauši bija noskatījies kautiņā.
Veselu gadu Tiesnesis domāja, kā taisnīgi izlemt šo sarežģīto lietu. Domāja, domāja un — izdomāja.
Tiesas dienā atkal bija saaicināti daudzi liecinieki, visi sabiedrībā cienījamas personas.
Kad Tiesnesis tiem pēc kārtas jautāja, vai tie ir redzējuši, ka Augstmaņa Kara Kalps sit Vīreli, pie bībeles zvērēdami, tie apliecināja, ka neko tādu nav redzējuši, jo nav bijuši pat tuvumā.
— Nu, redzi, Vlrel, — Tiesnesis pasludināja spriedumu, — tikai viens pats cilvēks, nožēlojams Klaidonis, ir redzējis, ka Augstmaņa Kalps tevi sit, bet trīsdesmit trīs cienījami cilvēki zvērēdami apliecina, ka nav to redzējuši. Vai lai es ticu tam vienam, bet neticu trīsdesmit trim? Tātad tu esi apmelojis Augstmani un viņa Kalpu, un es tevi sodu ar piesiešanu pie kauna staba.
Redziet, cik taisnīgs bija Tiesnesis un kā izgāja Vīrelim, tāpēc ka tas negribēja ievērot nerakstīto likumu.
MUHAMEDŽANA EZELIS
Muhamedžana dārgākā manta bija skaists, paša audzēts ēzelis. Tas tikai bija ēzelis — garām ausim, izturīgu muguru, stingriem nagiem, kas neaplūza, pat kāpelējot pa visasākajām akmeņu šķembām nokaisītām pakalnēm. Ja viņam trūka dažu ēzeļiem piemītošu īpašību, tad tās bija stulbums un ietiepība: Muhamedžana ēzelis bija gudrs kā zirgs un paklausīgs kā suns.
— Ko mēs iesāktu, ja mums nebūtu tāda ēzeļa? — Muhamedžans bieži teica savai sievai. — Kā es aizdabūtu uz pilsētu mūsu vīna maisus, un kā es atgādātu no turienes sāli un miltus?
— Jā, tas tev nebūtu vis viegli, — sieva piekrita.