Gausi vilkās dienas, bet vēl gausāk gadi.
— Nāve, ak nāve, esi jel tu žēlīga un atbrīvo mani no mokām! — tā Haijams lūdzas visgrūtākajos brīžos. Bet kaulainā sieva nebija valdniekam padota un, izkapti švīkstinādama, pagāja garām.
Lai aizmirstu sāpes, Haijams atkal un atkal sauca atmiņā savas dzīves jaukākos brīžus. Kā spoguli viņš redzēja sevi jaunu un staltu, apbrīnotu un visvarenu. Svinīga bija tā stunda, kad viņš pirmo reizi nosēdās uz troņa un veziri un galminieki viņam vēlēja laimes — mīlestību, gudrību un bagātību. Un tikai vecais nerrs viņam novēlēja ātru un v ieglu nāvi.
— Ak vecais nerr, tu gudrākais no gudrajiem, tikai tagad es saprotu, cik dziļa patiesība slēpās tavos vārdos, kad tu teici, ka labākais, ko liktenis var piešķirt cilvēkam, ir ātra un viegla nāve… — nopūtās Haijams.
Un sāpes uz bridi atkāpās no viņa gultas. Acis atkal kļuva redzīgas, ausis atguva dzirdi un mēle valodu. Haijams lika atsaukt veco bendi un lūdza to aizvest viņu pie nerra kapa vietas.
Tāls bija ceļš uz nabagu kapiem. Haijamam nogura kājas, un, kad viņš vairs nevarēja paiet, bende sameklēja lūžņos izmestu ķerru un stūma savu bijušo maizestēvu pa smilšainajām ielām. Aiz kapu vaļņa auga viens vienīgs ērkšķu krūms, un pie tā bende apstājās un izcēla Haijamu no ķerras.
— Te guļ tavs vecais nerrs, kuram pēc tavas pavēles es nocirtu galvu, — sviedrus slaucīdams, teica bende. — Pirms nāves soda viņš lūdza iestādīt uz sava kapa šo ērkšķu krūmu, lai tu zinātu atrast viņa dusas vietu.
Trīs reizes noliecis galvu, Haijams saļima līdzās nerra kapam un gulēja, stīvām acīm raudzīdamies debesu zilumā. Kā tālu atblāzmu, kā dziestošu mēness staru viņš atcerējās savu jaunību. Līdzīgi žiglai bezdelīgai tā bija aizsteigusies, aiznesdama uz saviem spārniem prieku, veselību, spēku un laimi.
— Laime? Pasaulē ir tik maz laimes, ka mums vajadzētu būt pateicīgiem par katru mirkli, kad gribējies uzsaukt laikam: «Apstājies, neskrien tik ātri!» Šādus mirkļus man dāvāja vienīgi Helara, gaišā, brīnišķīgā Helara. Un kā es viņai atmaksāju par saņemto laimi? Vai es jel reizi iedomājos, cik bieži viņai savas jaunās dienas un naktis bija jādala ar vientulību, kamēr es dzīroju ar draugiem un apskāvu citas sievas? Helara! Helara labā un mī]otā, es zinu, ka velti ir tagad lūgties tavu piedošanu, jo vienīgi nāve var izdzēst manu grēku pret tevi…
Platos spārnus smagi vēcinādama, pār nabagu kapiem nolaidās tumsa. Tā aizklāja debesu zilumu, tālo atmiņu blāzmu un gaišo Helaras tēlu.
Haijams vairs nejuta, ka bende viņam aizspieda acis.
ĀRPUS KRĀJUMIEM
ZĀLES STIEBRS
Es atkritu zālē un raudāju. Pār mani noliecās zāles stiebrs un jautāja:
— Kāpēc tu raudi?
— Cilvēki man nodarīja pāri. Tie samina kājām manu darbu, ko es strādāju viņu labā, — es atbildēju.
— Cilvēki mani katru dienu min kājām. Es slienos atkal uz augšu un turpinu augt, — teica zāles stiebrs. Es noslaucīju asaras un ķēros pie darba.
MILŽA SAUCIENS
Garās kalnu grēdas visaugstākajā kalnā, kura galotne iesniedzās mākoņos, dzīvoja varenais visu milžu milzis Agarvagars. Arī visos citos — mazākajos kalnos dzīvoja milži, bet tie bija augumā un spēkā daudz sīkāki par lielo un vareno Agarvagaru. Nu un pakalnu iemītnieki — tos vairs nevarēja saukt par milžiem: salīdzinot ar Agarvagaru, tie izskatījās kā punduri.
Trīs reizes dienā — rītā, pusdienā un vakarā Agarvagars uzkāpa sava augstā kalna galotnē un, uz austrumiem un rietumiem pagriezdamies, dārdošā pērkona balsi izkliedza:
— Es esmu liels un varens milzis!
Un visi mazākie milži un punduri izlīda no saviem kalniem un pakalniem un atkārtoja:
— … liels un varens milzis!
Šis sauciens kā atbalss vēlās līdz kalnu grēdas visattālākajiem nostūriem un apliecināja Agarvagaram, ka viņš tiešām ir vislielākais un visvarenākais milzis.
Bet tad Agarvagaram sāka likties, ka viņa sauciens izplatītos daudz tālāk un plašāk, ja ap viņa lielo kalnu plestos nepārskatāms klajums. Tad viņa sauciens aizskanētu pāri visai pasaulei un tā uzzinātu, cik liels un varens milzis ir Agarvagars.
— Lai notiek! — viņš teica un, ievilcis elpu, ar vienu pūtienu pacēla gaisā kalnus un pakalnus un iepūta tos jūrā. Nu viņa kalns slējās pret debesīm augsts un vientuļš, un, uzkāpis tā galotnē, Agarvagars gribēja pārsteigt visu pasauli ar vēsti par savu lielumu.
— Es esmu liels un varens milzis! — viņš sauca dimdošā balsi un gaidī ja, kā pasaule viņu cildinās.
Visapkārt valdīja klusums, un Agarvagaram tas šķita kā izsmiekls. Viņš kliedza vēlreiz, vēl un vēl, Iidz viņa paša balss, apskrējusi apkārt zemei, atgriezās viņa ausi kā čuksts:
— … liels un varens…
Agarvagars laimīgi pasmaidīja:
— Lūk, tomēr pasaule atzina manu lielumu un varenību
ODA NOPELNS
Pirmajā atkusni ods izlīda no sienas šķirbas un, lidinādamies pa silto istabu, sāka smalkā balstiņā sīkt:
— Ko tu, zemniek, snaud, ko tu snaud? Laiks posties uz tīrumu!
Uznāca jauns sals. Ods ielīda atpakaļ šķirbā, bet zemnieks sēdās uz traktora un izveda uz lauka mēslus.
Pavasarī, tikko sniegs bija nokusis, ods atkal lidinājās un sīca:
— Ko tu, zemniek, snaud, ko tu snaud? Laiks uzsākt sēju!
Zemnieks pagaidīja, kamēr apžūst pavasara ūdeņi un iesilst zeme, tad izgāja tīrumā un apsējās.