Nebija zāle vēl lāgā uzdīgusi, kad ods atkal mudināja zemnieku:
— Ko tu snaud, ko snaud? Sāc taču pļaut sienu!
Zemnieks pagaidīja, kamēr zāle saauga, tad izgāja pļavā un, kā ik gadus radis, nopļāva sienu, izžāvēja un saveda šķūnī.
Nebija rudzi un kvieši vēl lāgā noziedējuši, kad ods sāka sīkt zemniekam pie auss:
— Ko tu snaud? Ko tu gaidi? Laiks labību pļaut un kult!
Zemnieks pagaidīja, kamēr labība nobrieda, tad nopļāva to, nokūla, izvētīja graudus un sabēra apcirkņos.
Rudenī ods lielījās:
— Vai jūs domājat, ka zemnieks būtu sējis un pļāvis, ja es nebūtu viņu laikus mudinājis?
STĀSTI
.
GALS BŪS TAI KUNDZĪBAI
Saulaines draudzes mācītājs Salmings bija pavisam saīdzis. Viņš meklēja kādu, uz ko izgāzt dusmas, bet nevarēja nevienu atrast. Kučieris bija aizvedis viņa māli pie māsas paciemoties, visi saimes ļaudis atradās uz lauka, bet ar ķēkšu nevarēja dabūt izrāties, jo virtuvē sēdēja arī cienīgmāte. Un tā nekad neatļāva viņam teikt pēdējo vārdu. Tiklīdz viņš iesāka izlādēt savas emocijas, Lullija kā pliķi iecirta sejā: — Ja tu tik labi prastu sprediķot baznīcā, tad saulainieši jau sen būtu raudādami nožēlojuši grēkus.
Ak kungs! Salmings nevarēja saprast, kāpēc sieva un tās dižciltīgie radi pārmet, il kā arī viņš būtu vainojams negantajā zemnieku un salašņu dumpī. Pārāk maz esot tos biedējis ar elles šausmām, kur tiem jānokļūstot par pretošanos kungiem un ķeizaram.
It kā viņš nebūtu biedējis! Kādreiz pašam mati slējās stāvus no iztēlotā elles liesmu karstuma. Bet vai tad viņš vainīgs, ka baznīcā nāca tikai nabagmājas vecenītes un jauni zeņķi. Vecenītes gan lūdzās, ceļos nometušās, bet jaunie puiši tikai ņirgājās, zodus saujā ieslēpuši. Tie visi nākamie dumpinieki. Pirmos tos vajadzēja pērt ar pātagām un stādīt pie sienas, lai katru desmito nošauj. Kad tie būs dumpinieku rindās, tad, diemžēl, jau būs par vēlu.
Labāk taču neļaut ļaunajam sagrābt laupījumu nekā pēc tam censties to izraut viņam no rīkles.
Nejēdzīga ir šī latviešu tauta. Tas nepatīkamākais, ka arī viņš pats cēlies no zemās latviešu kārtas. Cik tad ilgi, — vēl viņa tēvs saucās Salmiņš un tāds arī palika visu mūžu. Dēlu skolodams, tas bija pārstrādājies un viņa pirmo sprediķi noklausījās, Ābrama klēpī sēdēdams.
Galu galā ar sievu arī iznāca ne tā, kā toreiz domāja, kad pieņēma viņas audžutēva bildinājumu.
Lullija bija vecā barona fon Zauera audžumeita. Varbūt tāpēc, ka šī bija viņa pirmais bērns, barons bija pēc apprecēšanās pieņēmis to par spēļu biedreni savai likumīgajai meitai. Lullija tomēr pārāk stipri atsitusies mātē ķēkšā, un muižnieciskā audzināšana nespēja pārveidot zemnieciskās asinis.
Līdz savam trīsdesmit pirmajam mūža gadam Lullija bija velti izgaidījusies vācu romānos iztēloto aristokrātisko varoni, kas apprecēdams viņu likumīgi ievestu pienācīgā sabiedrībā. Princis kavējās, tāpēc gādīgais audžutēvs mēģināja Lulliju izprecināt savas lopu muižiņas rentniekam. Bet tas pasacīja paldies un aizgāja uz mazāku vietiņu kaimiņu novadā.
Tad Saulaines draudzē atnāca jaunais Salmings nokalpot kandidāta gadus. Vecais mācītājs jau taisījās uz debess mājām, tāpēc bija paredzams, ka saulainiešiem drīz būs jāizvēlē viņam vietnieks.
Draudze jauno kandidātu sevišķi necienīja. Bunāja, ka viņš pārāk pūšot kungu stabulē. Bet viņš taču zināja, ka mācītāja vēlēšanās noteicošais vārds pieder baronam fon Zaueram, jo draudzes varenie brauca turp, kurp stūrēja kungs.
Tāpēc Salmings savu pirmo sprediķi sāka ar vārdiem: «Dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un dievam, kas pieder dievam.»
Pēc sprediķa fon Zauers ielūdza Salmingu pusdienās un lika saprast, ka, tādā garā turpinot sprediķošanu, ievēlēšana viņam nodrošināta.
Tanī pašā reizē Salmingu iepazīstināja ar Lulliju. Pret drukno barona audžumeitu viņš sajuta cienību un pat neizskaidrojamas bailes. Varbūt viņš neskaidri nojauta savu nākotni.
Baronam ienāca prātā, ka, piesaistot Salmingu ciešāk kungu mājai, tas dedzīgāk kalpotu saviem labdariem. Par šādu saiti lieliski noderētu Lullija. Mācītāja cienīgmātes stāvoklis bija pietiekoši cienījams, jo ar mācītājiem, kaut arī tie cēlušies no zemnieku kārtas, muižnieki mēdza satikties.
Drīz barona ģimene viesojās pie vecā mācītāja. Lullija izturējās pret kandidātu gandrīz kā saderināta līgava, jo barons tai bija izstāstījis savus nodomus par viņas nākotni.
Salmings aizvēra acis un pārdomāja. Noraidīt Lulliju nozīmēja atsacīties no mācītāja vietas Saulainē. Precēt Lulliju — tā būtu atteikšanās no personīgās brīvības. Viņš nolēma nesteigties un rūgto biķeri izdzert tikai tad, ja tas tiešām nevarētu iet garām.
Šo rūgto biķeri viņam pasniedza pats barons fon Zauers. Viņš atbrauca un skaidri un gaiši pateica savus nodomus, priecādamies redzēt savu znotu kā pilntiesīgu mācītāju uz Saulaines draudzes kanceles. Tas bija nepārprotams mācītāja vietas apsolījums. Salmings pārdomāja un aizliedza sevi, atbildēdams baronam: «Mana sirds jau sen tiecās pēc Lullijas, bet es neiedrošinājos viņai tuvoties, turēdams to augstāku par sevi.»
Baronam patika tāda pazemība, un viņš apsolīja pats sarīkot kāzas un gādāt, lai Salmings tiktu ievēlēts par Saulaines draudzes ganu.
Tā arī notika. Vecais mācītājs aizgāja pensijā, Salmingu ievēlēja viņa vietā, bet Lullija kļuva mācītāja cienīgmāte.