Citādi jau būtu bijis labi, viņa bija čakla un rūpīga namamāte, lieliski prata ņemt pretim zemnieču audzētos cāļus un tā pateikties par tiem, ka zemnieces nevarēja nākošajā rudenī atkal nenest. Tikai maiguma Lullijai trūka pret savu vīru un bijāšanas pret savu laulāto galvu.
Savu pienākumu draudzes priekšā — katru svētdienu atnākt uz baznīcu un dievkalpojuma laiku nosēdēt pirmajā solā — viņa izpildīja priekšzīmīgi, kaut arī nekad, mājās pārnākot, nezināja, par ko īsti sprediķī bijusi runa.
Salmings tomēr cerēja savu mūžu ar laulāto draudzeni nodzīvot vismaz lielā ārējā saskaņā. Bet tad nāca nolādētais Piektais gads, kad zemnieki sacēlās pret kungiem. Barona Zauera pils un rijas nodega kā salmu kaudzes. Viņš pats tikko paguva aizbēgt uz Vāciju.
Pret mācītāja melnajiem svārkiem tautai vēl bija tik daudz bijāšanas, ka tieši to valkātājus neaizskāra, bet pliķus viņš saņēma citādi — no atbalsīm tukšajā baznīcā.
Baronu ģimene rakstīja Lullijai vēstules, vai tad viņas vīrs, mācītājs, tiešām esot tik stulbs, ka nevarot kaut kādi iespaidot un vadīt trako ļaužu baru. Un Lullija nu sāka iespaidot savu vīru. Gan viņš lai mēģināja ieskaidrot, ka viens cilvēks taču nevar atturēt lavīnu, bet Lullijas smadzenes laikam nebija piemērotas loģiskai domāšanai. Dienu no dienas viņa urbās apkārt, ka tas esot līdzvainīgs pie viņas radu mantas izpostīšanas, un atklāti savu nicināšanu viņa mācītāja spējām izrādīja ar to, ka vairs katru svētdienu negāja baznīcā.
Ak dievs, cik pasaule gan nepateicīga! Tie paši zemnieki — cik dažs labs neskaitījās vēl tagad parādā kungam, cik daudzi nebija dabūjuši darbu barona brūzī, kūtīs, visā muižā? Ko tie būtu iesākuši, ja tāda barona un viņa muižas nebūtu?
Domājot par nepateicību, Salmingam ienāca prātā mācītāja muižas sāpju bērns, viņa bijušā kučiera Akmenāja dēls Jānis. Trīs apvalkātus uzvalkus mācītājs bija atdevis, ko puikam pārtaisīt skolas biksēs, jo cik tad nu tā kučiera alga liela, lai kaut cik paēstu un apseglu kailumu paši un prāvais bērnu pulciņš. Bet tik spītīgu puiku viņš vēl nebija redzējis. Iesvētīšanas mācībā viņš uzstādīja tik ķecerīgus jautājumus, ka visi, pat lēnprātīgākie puiši, nevarēja valdīt smieklus. Un pašā iesvētīšanas dienā viņš ieradās savās darba drēbēs, miltiem apputējis, — viņš strādāja dzirnavās par zelli.
Mācītājs ņēmās viņu aprāt, ka tādās dtebēs taču nevar pirmo reizi nākt tā kunga priekšā, bet spītīgais puika atteica, lai tādā gadījumā tas kungs dodot viņam jaunus svārkus, viņam pavisam tikai vieni vien esot, un tie paši bijuši šorīt mugurā pie malšanas. Mācītāju pārņēma svētas dusmas: «Tas kungs jau tā ir par tevi vairāk rūpējies nekā par citiem. Jebšu tu neesi no viņa caur mani jau saņēmis trīs svārkus? Ja tu savu algu nebūtu izšķiedis par nelietīgām grāmatām, tu tagad būtu ne tikai uzģērbies jaunos svārkos, bet arī atdevis man los, ko esi saņēmis!»
Salmingam sāka ausis svilt, atceroties tālāko. Jānis tūlīt aizsteidzās uz kučiera mājiņu un atgriezās ar drēbju saini. Turpat, visu iesvētāmo priekšā, viņš to atraisīja un pasniedza viņam, mācītājam, trīs noskrandušas drēbju kārtas, teikdams: «Mācītāja kungs, liecinieku klātbūtnē es jums atdodu trīs savus apvalkātus svārkus, atdodiet tos tam kungam. Man tie vairs nav vajadzīgi, tāpat kā viņam lie, kurus viņš man caur jums iedeva.»
Mācītājs tikko nepakrita no sašutuma. Viņš sāka kliegt, padzina Jāni no iesvētīšanas, bet viņa tēvu no kučiera vietas.
Gadu vēlāk sākās revolūcija, un arī Jānis, kā jau tas bija sagaidāms, iestājās dumpinieku rindās. Jaunuma dēļ nekādi atbildīgi posteņi tam nelika piešķirti, viņš bija literatūras izdalītājs un ziņu pārnēsātājs.
Kad beidzot ieradās soda ekspedīcija, arī Jānis dabūja divdesmit piecus sitienus un divus gadus cietuma. Nu laikam jau būs no cietuma laukā. Dievs, esi tu nabaga grēciniekam žēlīgs!
Nokratījis nepatīkamās atmiņas, mācītājs Salmings izgāja dārzā pastaigāties. Lapenē viņš apsēdās un. rokas salicis, skatījās cauri sētai uz lielceļu, kas aizlocījās pāri kalnam.
No kalna pašlaik nāca lejā kāds cilvēks. Gluži tāds kā redzēts. Droši vien pašu draudzes loceklis. Varbūt nāk uz mācītāja muižu kādās darīšanās, varbūt ies tālāk uz miestu iepirkties.
Nācējs iegriezās mācītāja muižā. Salmings gan to redzēja, bet pretim negāja. Lai pagaida. Nevar taču viņš kā bodnieks vai krodzinieks skriet pretim un smaidīdams jautāt: «Ko vēlas, ko vēlas?» Bez tam nācējs viņam likās ļoti nepatīkams. Nezin kāpēc juta pret to apslēptu īgnumu. Nāk te visādi, vienam sieva slima, otram šādas tādas bēdas, visiem jādzied baznīcā panti no dziesmu grāmatas. Salmings ļoti necieta tādu dziedāšanu, bet nekā nevarēja darīt, vecais mācītājs bija draudzi par daudz izlutinājis. Lai ātrāk tiktu pusdienās, Salmings sāka ievest tādu kārtību, ka visiem viena veida cietējiem nodziedāja vienu dziesmu, citiem atkal kopīgu.
Ķēkša nāca uz lapeni un gluži uztraukta stāstīja, ka ar mācītāju gribot runāt Akmenāju Jānis, tas pats, kas divus gadus nosēdējis cietumā. Diez, diez ko tas varot pie mācītāja kunga meklēt?
Salmings sapika vēl vairāk, kaut gan iekšķīgi arī it kā priecājās, jo nu taču būs viens, uz kā izgāzt savu īgnumu.
Cienīgiem soļiem viņš tuvojās savam miteklim. Priekšiņā sēdēja Akmenāju Jānis, no jaunekļa pārvērties vīrā, kaut gan acīs vēl zibsnīja šķelmīgas dzirkstis.
— Mācītāja cienīgtēv, — Jānis cēlās no sēdekļa,— sniedziet roku nabaga grēciniekam, kas divus gadus cita nekā nav darījis kā nožēlojis savu nelietīgo dzīvi. Mācītāja kungs, kā lai es jums pateicos par visu, ko jūs esat manā labā darījis? Sakiet man, — kā lai pateicos kungiem un valdīšanai, kas mani ieslodzīja cietumā? Nelietis no manis iznāktu, ja es nebūtu nokļuvis tādā bargā skolā!