Mācītājs šaubīgi uzlūkoja Jāni, bet tas viņu uzskatīja tik lūdzoši, ka Salmings drīz vien sniedza savu roku skūpstam. Jānis to satvēra, bet neskūpstīja, tikai cieši, gandrīz sāpīgi saspieda. Laikam neiedrošinājās sava bijušā labdara rokai pieskarties ar tām pašām lūpām, ar kurām bija to kādreiz nonicinājis.
Mācītājs kļuva drusku laipnāks un ieveda Jāni savā pieņemamā istabā. Tā, tā, nu ko tad viņš īsti gribot.
— Mācītāja kungs, es gribētu, lai jūs kopīgi ar draudzi nodziedātu man vienam pašam vienu pantiņu par pateicību, ka esmu dzīvs no cietuma ticis ārā.
Salmings sāka braucīt pakakli. Tas nebūtu slikts ķēriens. Tikai tad arī sprediķis būs jāpārkārto, par pazudušo dēlu jārunā. Šī diena jāpārvērš par kristīgās draudzes svētku dienu. Arī barons jāuzaicina uz latviešu dievvārdiem, lai klausās viņa uzvarā. Tad viņš būs pilnīgi reabilitējies savu dižciltīgo radu un sievas priekšā.
Mācītājs tā bija sajūsmināts, ka tūlīt lika Jāni virtuvē krietni pacienāt. Pēc tam iesauca savā istabā un noprasīja, vai tam jau esot kāda dziesma padomā, vai viņiem tā vēl kopīgi jāizvēloties.
— Jā, man ir gan viena, kuru es katru dienu dzie dāju cietumā. Jānis uzdeva dziesmas numuru un pantu.
— Labi, labi, tad dziedāsim to pašu visa draudze kopīgi, — laipni nosolījās mācītājs.
Jānis aizgāja apmierināts, bet mācītājs palika vēl vairāk apmierināts. Tā tikai būs svētdiena! Viņš jau iztē lojās draudzes sajūsmu, kolēģu atzinību. Varbūt to paziņos prāvestam, varbūt tas nonāks ausīs pašam bīskapam. Tā līkai būs atmaksa par ilgo gadu pūliņiem!
Visa piektdienas pēcpusdiena pagāja kā drudzī. Viņš sūtīja kučieri uz muižu pie Zauera ar vēstuli par gaidāmo svētdienas notikumu, arī draudzē bija jāizlaiž ziņa. lai tā sanāktu kuplā skaitā.
Sestdiena pagāja, sprediķi pārstrādājot un iemācoties. Vajadzēja izlasīt arī Jāņa uzdoto dziesmu, lai varbūt iepītu to sprediķī, bet patiesi neiznāca laika. Nekas, lā varbūt atstās lielāku iespaidu, ja iepriekš nedaudzinās. Numurs bija 394. Ap to vietu vajadzēja būt slavas un pateicības dziesmām.
Pienāca svētdienas rīts. Ļaudis bariem plūda uz baznīcu. Vienai daļai ziņu bija padevis pats mācītājs, citiem tā bija sūtīta no muižas, bet dažiem bija kaut ko pačukstējis pats Akmenāju Jānis.
Pirms sprediķa piebrauca arī barona Zauera kariete. Viņš pats vispirms iegāja pie mācītāja un spieda tam roku, novēlēdams dievpalīgu sprediķošanā.
Kad barons bija apsēdies pirmajā solā, mācītājs kāpa kancelē. No viņa sejas jau varēja redzēt, ka būs kaut kas sevišķs, tā laistī jās priekā un uzvarā.
Sprediķis sākās ar pateicību, ka Saulaines draudze sagaidījusi viena sava pazudušā dēla atgriešanos. Salmings sen nebija tik sirsnīgi runājis. Daudzi pat apraudājās.
Pēc sprediķa sākās aizlūgšanas. Salmings brītiņu klusēja, tad svinīgi iesāka:
— Mīļā draudze, un nu iedomāsimies nabaga cietumnieku, kas gan ieslodzīts savas vainas dēļ, kā viņš tur, atrauts no savējiem, sēž savā istabiņā un dienu no dienas dzied tam kungam slavu. Dzied vienu un to pašu dziesmu bez apnikuma, gaidīdams uz tās piepildīšanos. Nodziedāsim šo dziesmu visi kopīgi, jo, kur daudzi kopā lūdz, to tas kungs uzklausa. Dziedāsim 394. dziesmas otro pantiņu.
Mācītājs un draudze uzšķīra dziesmu grāmatas, ērģel nieks sāka spēlēt melodiju.
Fon Zauers skatījās Salminga prieka apspīdētajā sejā, redzēja, ka tā pēkšņi nobāla, ka mācītājs sāka grīļoties. Vai viņš nepanesa pārāk lielo sajūsmu? Tad barons ieskatījās, ka pērminderis māja ērģelniekam, lai mitējas spēlēt. bet tas neredzēja, un draudze nodziedāja visu dziesmu:
Neļaujieties uz tādiem, Kas lieli saucami, Uz lieliem kungiem kādiem, Tie tāpat cilvēki, Lai spēks un gods tiem ticis, Tak viņu spēšanai Dievs mēru ir nolicis, Gals bus tai kundzībai.
SKARBAIS PIESITIENS
Studente Zenta Rijupe posās uz krustmātes dzimšanas dienas viesībām. īstenībā nekāda pošanās nevarēja iznākt — viena pati vilnas kleita, tā pati augstskolā, darbā, teātros, viesībās. Vienīgi no mazgāja seju un rokas un saglauda matus. Pulkstenis rādīja četri, tātad jāsteidzas, lai palīdzētu krustmātei uzklāt galdu. Vēl jāieiet puķu veikalā un jāizmeklējas pāris ziedu. Sasodīts, kā izrauj no maciņa latus tādas iešanas!
Zentu saņēma viņai no iepriekšējiem gadiem tik labi pazīstamais viešņu pulciņš. Zenta studēja jau trešo gadu un ar šiem pašiem viesiem sastapās jau sesto vai septīto reizi — krustmātes, krusttēva un mazā Gunāra dzimšanas dienās. Radus krustmāte nemēdza aicināt, izņemot Zentu, ar kuru kā studenti lepojās paziņu priekšā. Zenta pārāk labi saprata savu izrādāmās stāvokli un arvien jutās neērti. Bet cienījamās kundzes to izskaidroja ar sievišķīgu kautrību. Būdamas vārdos stingras modernisma apkarotājas un virtuves gaisa piesātinātas līdz beidzamai drēbju vīlītei, krustmātes draudzenes Zentu viņas bikluma dēļ uzskatīja par sava dzīves veida un uzskatu turpinātāju.
Radniecisko pienākumu dēļ Zentai arvien bija jāiero das pirms viesību oficiālā sākuma — vakariņām. Ap pulksten puspieciem viņa atrada priekšā jau četras kundzes ar bērniem. Viņām bija paraža ierasties laikāk, ļaut bērniem paspēlēties ar krustmātes Gunāru, pret vakaru aizvest bērnus mājā, pārģērbties un uz vakariņām ieras ties kopā ar vīriem. Bezbērnu pāri un neprecētās dāmas un kungi ieradās tikai vakarā.