Выбрать главу

Zenta palīdzēja krustmātei uzlikt galdā kafijas tasītes un cepumus, un viešņas ar bērniem sēdās pie galda. Ma zajiem bija izvārīts kakao. Sākās jau daudzreiz dzirdētās sarunas. — Astrida, vai lā jātur tasīte, — pamācīja savu meitiņu Alkšņa kundze. — Ak dievs, kā gan skolā bērnus izlaiž, — viņa nopūtās, sevišķi uzsvērdama vārdu «skolā», jo ļoti lepojās, ka viņas Astrida ar sešiem gadiem jau iekļuvusi pamatskolas sagatavošanas klasē.

— Es brīnos, Alkšņa kundze, kā jūs savu meitiņu tik jaunu laižat skolā. Viņa vel var pārpūlēties, sāks nīkuļot, — iebilda kapteiņa Saujas ķundze, kuras deviņus gadus vecais puika bija palicis otru gadu pirmajā klasē. — Es gan savam Ilmāram neļauju pārpūlēties. Mācībām laika diezgan. Labāk lai norūda ķermeni, paskrienas ar bumbu.

— Viņa jau man tāda apdāvināta, — Alkšņa kundze ar maigu lepnumu noglaudīja Astridai galvu. — Ziemas svētkos pie eglītes visdrošāk nodeklamēja savu dziesmiņu. Latviešu valodas skolotāja saka, ka no viņas noteikti iz nākšot liela aktrise.

— Mana Irēna atkal noteikti būs baletdejotāja, — viņu pārtrauca tirgotāja Stīpnieka kundze. — Viņa jau, tikko sāka staigāt, uz pirkstu galiem vien iet.

— No Gunāra laikam iznāks inženieris, — nenocietās arī krustmāte. — Viņam tikai mašīnas un mašīnas…

— Ilmār, kas tu būsi, kad izaugsi liels? — par zināmo atbildi jau priekšlaikus smaidīdama, krustmātei neļāva nobeigt teikumu Saujas kundze.

— Sportists, — acīm redzot, ne pirmo reizi uz jautājumu atbildēja Ilmārs, noskatīdams un paņemdams garšīgu cepuma gabalu.

— Viņš jau man uz sportu. Visus rekordus zina no galvas. Kad pārnes avīzi, tūlīt ķer sporta nodaļu.

— Jā, tagad gan tie bērni daudz attīstītāki nekā ag rāk, — cienīgi beigās piesprauda finansu ministrijas vidēja ierēdņa Oliņa kundze. — Kā mana Mirdza — spēlē klavieres kā īsta māksliniece. Es tādā vecumā nebiju klavieres vēl nemaz redzējusi. Mirdziņ, vai tu paēdi? Nu, nekas, paēdīsi vēlāk, tagad nospēlē tantēm priekšā valsi «Pie zilās Donavas».

Meitene žigli piecēlās un nosēdās pie klavierēm. Piesita pāris akordu, il kā izmēģinādama instrumenta labskanīgumu, tad steidzīgi, nevienādā ritmā sāka populāro valsi. Oliņa kundze atgāzās krēslā un sapņaini pievēra acis. Aiz cienības pret ierēdņa kundzi arī citas viešņas pārtrauca kafijas dzeršanu un lietpratīgi vērtējošām sejām klausījās bērnišķīgi nemākulīgajā spēlē.

— Ah! Brīnišķīgi! — glaimīgi iesaucās Stīpnieka kundze, kad Mirdza ar sevišķu uzsvaru piesita pēdējos akordus.

Oliņa kundzes acīs pamirdzēja asaras. — Ak, kā viņa mani aizgrābj ar savu spēli, — viņa nevarīgi pasmaidīja. — Es noteikti sūtīšu viņu konservatorijā. Paldies dievam, mūsu apstākļi to atļauj, — Oliņa kundze cienīgi palieca galvu uz leju, tā ka sevišķi izspiedās biezais dubultzods.

Bērni pabeidza ēšanu un sabruka otrā istabā spēlēties. Kundzes pārcilāja jaunības atmiņas, atcerējās klāt neesošos vīrus UN pastāstīja viena otrai to īpatnības.

— Nez vai šodien mans Bucis arī piezvanīs uz māju pirms iznākšanas no darba. Vēl nekad viņš to nav aizmirsis, — smaidīja Oliņa kundze, — un vēl nekad viņš nav novēlojis pusdienu.

— Cik brīnišķīgi, ka cilvēks var būt tik akurāts, — nopūtās Stīpnieka kundze. — Kad mans vīrs aiziet darīšanās, es nekad nevaru zināt, kurā krogā tas ēdīs pusdienas un kad pārnāks mājās.

— Ah, kas nu jums, tepat pa pilsētu vien vīrs šeftējas, — iebilda apdrošināšanas biedrības aģenta Alkšņa kundze. — Cik reižu es nemaz nezinu, kur mans vīrs aizkomandēts. Tikai pienāk kartīte — šodien esmu tur un tur, rīt jau būšu tur un tur. Visdrausmīgāk, kad viņu sūta uz Latgali. Tad naktīs man sirds tā dreb, ka gulēt nevaru. Vai nav lasīts, kādi zvērīgi cilvēki tie latgalieši. Un mans vīrs vienmēr mīl tik eleganti ģērbties. Man tik bail, ka viņu tur nenosit, — Alkšņa kundze nodrebinājās.

— Jā, kas nu mums, novirzīja sarunu uz citu pusi Oliņa kundze, lai nu mūsu vīri kur būdami, mēs vismaz zinām, ka tie mums uzticīgi. Bet ko lai saka nabaga Lapiņa kundze? Viņas vīram alkal jauna mīļākā!

— Atkal jauna? — dāmas sasila rokas.

— Jā, ja, jūs neesat dzirdējušas? — Oliņa kundze iejutās stāstījumā. Mirdziņ, ej pie citiem bērniem, viņa pamāja savai meitenei, kas bija ienākusi un uzmanīgi klausījās. — Es nekad savai meitai neatļauju klau sities tādas lietas. Jā, zināt, Lapiņa kundze pati man stāstīja. Es ceru, dāmas, ka šī lieta paliks starp mums?

— Protams! Bez šaubām! — sauca dāmas.

— Jā, redzat, tā žurnālista dzīve jau ir tāda dēkaina Un tā Lapiņa kundze atkal uzķērusi, ka viņas vīram ir kāda noslēpumaina sarakstīšanās. Reiz tiešām vestes kabatā uzgājusi kādas dāmas vēstuli. Svešā stāstījusi, ka esot sajūsmināta par Lapiņa rakstiem avīzē. Tie viņu apmirdzot kā rudens saule sarkstošu kļavu. Visādi iz jūsmojusies un uzaicinājusi kādreiz iepriecināt viņas slieksni, sperot soli viņas mājā jūrmalā. Rudens vakari un jūras krākšana viņai vairs nelikšoties tik baigi, ja istabas sienas izelpošot atmiņas par to, kas tik ļoti pratis aizviļņot viņas sirdi.

— Cik dzejiski! — sajūsminājās Alkšņa kundze.

— Jā. Un klāt bijis vārds un adrese. Lapiņa kundze to pierakstījusi un gaidījusi, kas notiks. Vīram prasīt nedrīkst, tas iespītēsies un klusēs. Tuvojusies Lapiņu pārim desmit gadu laulības jubileja. Vīrs apsolījis kun dzei uzdāvināt laulības gredzenu, ko tā pazaudējusi peldoties, nopircis šo to saimniecībā nepieciešamu, — nu taisni prieks, cik labs un gādīgs kļuvis. Vakarā sanāk viesi, bet Lapiņš nerādās. Kundze zvana uz redakciju, tur atbild, ka nav redzēts. Zvana uz parasto krogu — jā. esot. Viņa tāda enerģiska, atvainojas viesu priekšā uz mirkli, paņem auto un brauc vīram pakaļ. Tas pašlaik krogā uzlaiko kādai bārdāmai sievas laulājamo gredzenu. Lapiņa kundze arī temperamentīga dāma, daudz nejautā, bet acumirklī noslauka no galda visus traukus un pudeles. Lapiņš aukstasinīgi pasaucis viesmīli, nokārtojis maksājumu, arī par traukiem, piecēlies un, pirms kundze pa guvusi ko iebilst, nozudis. Kundze skrien pakaļ, bet auto jau gabalā. Iztaujājusi šoferus, vai nav dzirdējuši, kur vēlēts braukt. Viens pastāstījis, ka uz jūrmalu. Kundzei nav tik daudz naudas, lai ņemtu auto, viņa prom uz staciju un vēl laimīgi noķērusi vilcienu. Aizbrauc tur, iet uz zināmo adresi, viss tumšs un kluss. «Vai jau ielīduši migā?» tai tīri nelabi palicis. Situsi pie slēģiem. klauvējusi pie dur vīni, līdz beidzot atšļūkuši lēni soļi. Durvis atvērusi veca, resna daina. Tikmēr runājušas abas, kamēr sākušas bučoties. Kļaviņa kundze — tā saukusies svešā dāma — apgalvojusi, ka viņa nebūt neesot domājusi Lapiņu kaut kādi kārdināt, viņa esot ļoti vientuļa un kavējot laiku, lasīdama grāmatas un avīzes. Viņai iepatikušies Lapiņa raksli, un tāpēc saņēmusi dūšu aizrakstījusi viņam. Necik ilgi — UN vārtu priekšā nodūcis auto. Abas dāmas saķērušās izgājušas pretī. Gaišajā mēnesnīcā no auto izkāpis Lapiņš, kā toreadors ar plato mēteli uz viena pleca. «Atļauj, Lapiņa kungs, iepazīstināt tevi ar Kļaviņa kundzi,» sieva saukusi saldā balsī. Izdzirdis sievas balsi un pametis acis uz Kļaviņa kundzes korpulento stāvu, Lapiņš ielēcis atpakaļ taksometrā un nozudis kā skrejošais holandietis.