— Ha, ha, ha. To jūs lieliski pateicāt — ka skrejošais holandietis! — dāmas sāka smieties tik skaļi, ka bērni saskrēja istabā un izbrīnījušies uzlūkoja savas mātes.
— Jā, Lapiņa kundze tikai rītā nokļuvusi mājās, un viesi visu nakti izmielojušies vieni paši, — nobeidza Oliņa kundze. — Bet, kundzes, vai nebūtu laiks aizvest bērnus mājās? Mēs knapi paspēsim pārģērbties.
— Jā. Tik interesanti aizsteidzās laiks, jūsos klausoties. Jūs protat stāstīt, kā romānu.
Kundzes ar bērniem aizgāja. Zentai sākās grūtākais posms — galda klāšana. Viņai likās, ka valsts eksāmeni augstskolā būs tīrais nieks pret krustmātes galda klāšanas gudrību. Zenta nevarēja un nevarēja ielāgot, kurā pusē šķīvim jāliek vīna glāze dāmām, kurā kungiem, jo nevarēja izprast, kāpēc tāda starpība. Bet bez loģiska iz skaidrojuma viņai grūti nācās iegaumēt krustmātes gudrības.
Ap septiņiem saka rasties jauni viesi. Kungi gratulēja gavilnieci, kundzēm bija līdzi arī vīstokļi, kurus nācās saņemt un atraisīt Zentai. Pa lielākajai daļai tur bija kliņ ģeri un tortes, pašu cienājamo viešņu cepināti. Dāmas slavēja viena otras cepumus un atvainoja savu trūkumus. Trīs korporeļi, stīvi un cienīgi locīdamies, skūpstīja krustmātei roku un pasniedza puķu pušķus.
Pēc vakariņām uz galda palika vīni, degvīns un uz kožamie. Viesi tērzēja, korporeļi stāstīja anekdotes, dziedāja. Zenta nevarēja saprast, kā var gadu no gada runāt vienas un tās pašas runas, dziedāt vienas un tās pašas dziesmas, smieties par tik daudz reižu dzirdētām anekdotēm. Viņai kļuva smacīgi omulīgajā telpā. Skumji un garlaicīgi — un bija žēl veltīgi izšķiestā laika. Apslāpēts riebums un nepatika modās pret šiem ļaudīm, kuriem garīgā dzīve bija nonākusi nāves punktā, un te nu viņi malās uz vienas vietas, paši to nemanīdami un būdami apmierināti. Nospļauties un aiziet. Drusku žēl tikai krustmātes, kā viņa varēs izskaidroties viesu priekšā. Nē, labāk iedzers kādu glāzi vīna, lai apmiglojas acu caurgriezīgais skats. Zenta dzēra, bet ar katru izdzerto glāzi auga dusmas pret taukaini omulīgo sabiedrību, auga arī dusmas pret sevi, ka nav tik daudz drosmes kā aiziet vai, vēl la bāk, nekad nenākt uz šādām svinībām. It kā iedzelt gribējās pašpieticīgajām dāmām un arī sakompromitēt sevi, lai krustmāte viņu vairs nekad neaicina. Un Zenta apņēmās izjaukt idillisko mājību. Viņa apsēdās kungu pulkā un koķetējot drīz pievilka visu uzmanību. Pazīstot Sau jas kundzes vājību — greizsirdību, viņa visskaļāk amizējās ar tās vīru — virsnieku. Zenta gan redzēja, ka krust māte tai raidīja vairākus rājošus skatus, bet kā atbildi viņa izaicinoši aizkūpināja virsnieka piedāvāto papirosu. Vakara dalībnieces nebūtu tā sašutušas, redzot dienas laikā staigājam pa ielu kailus cilvēkus, kā ožot dūmus, kas nāca no Zentas papirosa. Bet sabiedriskais takts neļāva sašutumam izplūst vārdos. Viņas tikai savilka lupu kaktiņus un saskatījās.
Krustmātes viesībās parasti nekad netika dejots, bet šo reiz Zenta satracināja kungus uz dejošanu, apsolot katram trīs riņķus ap galdu. Kungi lūdza Saujas kundzi spēlēt. Viņa gan sāka atrunāties, bet vīrs nepārprotami paskatījās tai acīs, viņa padevās un sāka spēlēt valsi. Zenta nebija mierā, kamēr netika sameklētas fokstrota notis. Pārējās dāmas no dejas atteicās. Kad deja beidzās. Saujas kundze uzsāka spēlēt kādu maigu Sūberta dziesmu, kas Zentu bija sajūsminājusi kādā koncertā. Bet klausīties to no iedresētiem, nevis mākslinieciskiem pirkstiem, nē, tas Zentai likās mākslas zaimošana. Viņa droši piegāja pie klavierēm UN uzsita ar dūri uz zemo skaņu kauliņiem. No skarbā piesitiena dāmas pietrūkās kājās. Visas jautājoši un izaicinoši paskatījās uz krustmāti, it kā noprasot: viņa vai mēs? Krustmāte saprata. Viņa pasauca Zentu un paklusu pavēlēja atstāt viesu pulku. Zenta atviegloti pasmaidīja, novēlēja viesiem labuvakaru un gāja koridorā uzvilkt mēteli. Virsnieks Sauja paspēra soli. gribēdams steigties pakalpot dāmai, bet apjuka no sievas niknajiem skatiem un palika uz vietas.
NEĪSTAIS LEPNUMS
Kad Benita Liepa beidza spēlēt un piecēlās no klavierēm, iestājās pēkšņs klusums. Likās, visi bija ierauti skaņu viesulī, aiznesti citādā pasaulē un uzreiz nevarēja atmosties šīs zemes atmosfērā.