Pirmā, kā jau pienākas, attapās mājasmāte. Viņa tuvojās Liepai un pateicās, sirsnīgi spiezdama tās roku. Pēc tam sakustējās arī citi un atskanēja saucieni: «Tas bija lieliski!», «Brīnišķīgi!», «Tā jau ir īsta māksliniece!».
Tikai viens viesis — agronoms Verners Valters nekustīgi palika savā vietā, iespiedis seju rokās.
— Mīļā Benita, jūs taču esat pilnīgi apbūrusi Valtera kungu! — iesmējās mājasmāte, attāla Benitas radiniece.
Valters dzirdēja pieminam savu vārdu, pacēla galvu un nesaprotošu skatu, it kā nepazīdams, uzlūkoja apkārtējos. Tad pārvilka ar plaukstu pār seju. pasmaidīja un atvainodamies teica:
— Tur, Rēzeknē, tik reti dabū dzirdēt labu muziķu, tā pēc arī es pilnīgi aizmirsos.
Benita nosarka par šo netiešo uzslavu. Kaut gan pret komplimentiem viņa nebija jūtīga, bet šoreiz viņai bija tik labi, ka tās spēle patikusi agronomam ar nopietno seju un naivajām acīm.
Izdevīgā mirklī Valters iesāka sarunu ar Benitu:
— Es nevaru pateikties par jūsu spēli.
— Vai tad es to prasu? — atbildēja Benita.
— Nē. Bet jums taču jājautā, — kāpēc? Tāpēc, ka jūs nospēlējāt mums priekšā savu dvēseli. Citi varbūt to nesaprata, bet man šķita, ka tie vētrainie akordi bija jūsu protests pret dzīves nepilnību, ilgu sauciens pēc lielākas skaidrības.
— Es bēgšu no jums, jo jūs esat gaišreģis.
— Jūs maldāties, es neesmu gaišreģis, bet, ņemot salīdzinājumu no mūzikas, ar jūsu dvēseli vienādi noskaņota stiga. Jūs skanējāt pirmā, es sāku skanēt līdzi un sapratu, kādas jūtas varēja radīt tādas vibrācijas.
Benitu lūdza spēlēt kādu deju. Jaunais agronoms nedejoja, bet uzmanīgi klausījās katrā piesitienā.
Benita paskatījās pulkstenī un pēkšņi pārtrauca spēli, kaut gan visi vēl labprāt būtu dejojuši. Pulkstenis bija septiņi. Pusdeviņos viņai bija jātiek bārā spēlēt. Līdz tam laikam vēl jāpārģērbjas.
— Kā, jūs jau projām? — brīnījās mājasmāte, nezi nādama aiziešanas iemeslu. Vispār Benita it kā kaunējās no savas darba vietas un pēc iespējas to noklusēja.
— Jā… — viņa apmulsa, nevarēdama uzreiz izgudrot ticamu un neapstrīdamu aiziešanas iemeslu. — Es apsolījos mātei, ka būšu mājā septiņos. Viņa izgāja bez atslēgas, — Benita paskaidroja un sarka, jo melot nācās grūti.
Valters piesolījās pavadīt. Pie vārtiem viņš lūdza Benitas adresi un atļauju viņai rakstīt, jo viņam tanī pašā vakarā bija jāaizbrauc uz Rēzekni.
Sākās vēstuļu apmaiņa, un pēc dažiem mēnešiem Valters ieradās mazajā dzīvoklītī, kur Benita mitinājās kopā ar savu māti. Kamēr māte gatavoja pusdienu, Benita no sēdās pie pianīno. Kad viņa beidza, Vernera acis mirdzēja kā aprīļa debess. Kā klusu draudzīgas mīlas un laimes solījumu viņš bija saklausījis kautrajos akordos. Arī Benitas acīs bija saulains mulsums.
Benitu jau no viņu iepazīšanās dienas mocīja jautājums — kā Valters skatās uz viņas darba vietu? Par laimi gadījums nāca palīgā. Pastaigājoties viņi sastapa Benitas kolēģi bārā, kura pasmaidīja, sveicinot darba biedreni.
Valters bija pamanījis šo smaidu un jautāja, kas lā bijusi par dāmu. Dabūjis zināt, ka tā kāda spēlētāja no bāra, viņš gandrīz apstājās un iesaucās:
— Un jūs pazīstaties ar tādām?
Benitai iedzēla vārds «tāda». Viņa juta, ka tagad jā atzīstas, ka arī viņa pieder pie meitenēm, kuras viņš apzīmē kā «tādas». Bet pēkšņi viņu pārņēma bailes, ka patiesības skarbums varētu iedragāt viņu jauno, trauslo mīlu. Viņa skatīja naivo uzticību Vernera acis un nevarēja izteikt neko citu kā attiecība uz savu biedreni:
— Bet viņa ir godīga meitene.
— Godīga? — iesmējās Verners. — Cik jūs vēl nepiedzīvojusi! Godīgai meitenei gan nav ne jausmas, kā iz skatās bārā. Jūs nezināt, ka bāra gaiss ir inde, kas ieēdas garā un miesā un morāliski nokauj cilvēku. Es vēl tagad nevaru sev piedot, ka pēc augstskolas beigšanas ļāvos no biedriem pierunāties un pāris nakšu pazaudēju cilvēka seju.
Bet tu taču man to piedosi? — pēc brītiņa viņš griezās pie Benitas ar smaidu, kurā staroja nepārprotama draudzība un vēl siltākas jūtas, kas attaisnoja pēkšņo pāreju uz «tu».
Ko bija teikt Benitai? Godīgā pašapziņa protestēja, ka jaunā laime tiek dibināta uz neizteiktiem meliem, bet bailes to pazaudēt slēdza viņas muti.
Viņu mīla bija kautrīgi atturīga, bet viņiem abiem likās, ka tāda tā ir daudz skaistāka.
Reizēm tomēr Benitu grauza mīļotā cilvēka vienaldzība par viņas ikdienas dzīvi. Kādreiz Valters bija izteicies, ka ikdiena un materiālie sīkumi varot izpostīt mīlas po ēziju. Tāpēc Benita centās, lai kāds nieks — nodriskātas kurpes vai apdilis apģērbs neatgādinātu viņam šos sīkumus. Katrreiz, kad Valters iebrauca Rīgā, Benitai bija kaut kas jauns — kurpes, lakatiņš vai cits kaut kas. Viņš priecājās par viņas labo gaumi, bet nekad nejautāja, kur viņa ņem līdzekļus. Viņam pat neienāca prātā tads jautājums.
Bet, tā rūpējoties par savu apģērbu, Benitai no algas pāri nekas nepalika. Gan bārā viņa gāja ļoti vienkārši ģērbusies, un laikam tāpēc kādā dienā saņēma ar eks presi atsūtītu zelta rokas pulksteni un vēstulīti:
«Man būs prieks, ja Jūs neaizsviedīsiet šo mazo nieku.
Kāds, kas klusībā Jūs mīl.»
Benita uztraucās. Kas varēja viņai sūtīt tadas lietas? Varbūt tomēr Verners? Rokraksts nebija Vernera. Varbūt incognito? Nē, viņš pats bija kādreiz leicis, ka tikmēr, kamēr viņa nebūšot tā sieva, tas viņai neko nedāvināšot, lai viņu mīla būtu neatkarīga un neiespaidota.