Ekspreši arvien biežāk sāka piezvanīt pie Liepu dzīvokļa durvīm. Benita drīz ievēroja, ka dāvinātājs labi pārzina viņas tualetes trūkumus un atsūta arvien to, kas viņai ļoti nepieciešams. Tātad sūtītājam vajadzēja būt kādam pastāvīgam bāra apmeklētājam. Lepnums viņai neatļāva pieņemt dāvanas no sveša sūtītāja. Arvien viņa gribēja aizsūtīt visu atpakaļ, bet ekspreši laikam bija brīdināti un nozuda, ne vārda neteikdami. Valkāt viņa no dāvinātajām lietām neko nevalkāja.
Beidzot viņai modās arī pirmās aizdomas. Viņa ievēroja, ka kāds bāra apmeklētājs tai neatlaidīgi seko acīm.
Svešais mēģināja Benitai tuvoties. Kādā rītā tas lūdza atļauju pavadīt viņu mājup. Benita noraidīja, un tas godbijīgi atkāpās. Viņš neņēma ļaunā arī lālakos noraidījumus, bet cītīgi sūtīja Benitai puķes ar savas padevības apliecinājumiem.
Un tad kādā dienā bāra vadītājs paziņoja Liepai un viņas kolēģei, ka pēc divām nedēļām bārā ievedis džesa muziķu un tāpēc viņām jāmeklē nodarbošanās citur vai jāpaliek bārā par bārdāmām.
Sākumā Benita par aiziešanu nenoskuma. Vēl viņai bija divas nedēļas laika, un pa to laiku kaut kur darbu atradīs. Bet garastāvoklis sadrūma, kad pēc nedēļas jauns darbs nebija atrasts un avansa veidā izņemtā alga bija sarukusi līdz dažiem latiem.
Ja viņas līgavainim nebutu bijis aizspriedumu pret ma teriālu lietu sajaukšanu ar mīlas poēziju, viņa vienkārši izstāstītu tam savas bēdas. Bet tagad to neatļāva viņas lepnums un arī bailes, vai Vernera mīla izturēs pārbaudījumu, kad tas piepeši dabūs zināt, ka viņa visu laiku to il kā krāpusi, nestāstīdama par nodarbošanos bārā.
Mazs rūgtums viņā modās pret līgavaini. Kāzas viņš bija noteicis pēc gada, kad būšot iekrājis naudu mēbelēm. Bet kā lai viņa izcīnās šo gadu — bez noteikta darba, bez ietaupījuma?
Svētdienā atbrauca Verners un acis vien ieplēta, ieraugot līgavas iekritušās acis un sagurušo seju.
— Tu laikam par daudz vingrinies pie klavierēm, maz izej laukā! — viņš maigi bārās.
Benitai gribējās smieties: «Drīz jau vairs nebūs kla vieru!» — bet viņa savaldījās.
Verners vedināja iziet pastaigāties. Benita labprāt tam piekrita, jo cerēja tādējādi novilcināt pusdienas laiku. Taupības dēļ viņas pašas ar māti jau pāris dienu pārtika no maizes un kafijas.
Ejot gar konditorejām un kafejnīcām, pirmo reizi viņu pazīšanās laikā Benitai ienāca prātā, kaut līgavainis uzaicinātu viņu uz tasi kafijas un pāris kūkām. Bet tad viņa pati sevi aprāja par tik sīkumainām domām.
Šādas sīkumainas domas kļuva arvien uzmācīgākas, jo vairāk tāpēc, ka Benita sāka līgavaini salīdzināt ar svešo pielūdzēju. Arī trūkums kļuva jūtamāks. Viņa gribēja pelnīties ar klavieru stundām, bet tādu muzikālu bezdarbnieku bija pārāk daudz. Nācās pārdot pianīno.
Kad Verners atbraucis jautāja, kur palicis viņas mūzikas instruments, Benita nespēja pateikt, ka trūkuma dēļ tas pārdots. Viņa paskaidroja, ka izīrējusi to kādai savai radiniecei.
— Kā tu varēji izīrēt savu dvēseli? — viņš īgni pārmeta.
Benitā pamodās rūgta spītība. «Vienalga, ja viņš ir tik akls un nevar saprast, ka vairāk par materiāliem sīkumiem mīlas poēziju nonāvē bads, tad lai nevaino mani, ja piepeši kā pret sienu atduras vaigu vaigā ar dzīves īstenību.»
No stacijas nākot, kur viņa bija pavadījusi savu līgavaini. Benita, kā parasti, sastapa savu svešo pielūdzēju. kas visur prata viņu atrast. Pirmo reizi uz tā sveicienu viņa pasmaidīja. Tas deva svešajam drosmi, un nākošajā mirklī viņi bija pazīstami. Augusts Kazimirs lūdza Liepas jaunkundzi ieiet kopā ar viņu kafejnīcā. Benita vēroja, ka te, tāpat kā bārā, kur viņa kādreiz spēlēja, svešais bija pastāvīgs viesis. Bet viņai bija vienalga, lai tas būtu beidzamais kroga brālis, patlaban viņai likās, ka tas tomēr labāk ir sapratis un varēs saprast, cik ļoti trūkums var izmocīt cilvēku. Benita smējās iz misušus smieklus un bija jautra līdz pārgalvībai. No kafejnīcas viņi pārgāja uz bāru, Benita dzēra un, kā jau nepieradusi, ātri reiba. Viņai gribējās noreibt, lai nedzirdētu žultainos smieklus dvēseles dziļumos: «Tagad es dzeru bēres savai mīlestībai!»
Benita nezināja, cik ilgi viņi bija dzēruši. Viņa pamo dās tikai otrā dienā blakus svešajam Kazimiram. Pēkšņa riebumā viņa atcerējās iepriekšējo nakti. Kauns, dusmas, žēlums savijās mocošā jūtu režģī. Viņa vēlreiz paskatījās uz svešo vīrieti, kas gulēja mierīgi aizmidzis. Naida uz liesmojumā viņa pietrūkās un, cik vien bija spēka, iecirta tam sejā pliķi. Kazimirs pamodās un, sāpes savaldījis, zobgalīgi paskatījās Benitā.
— Kāpēc mans vakarējais mīlīgais kaķītis sāk skrā pēties?
— Jūs, suns, es prasu gandarījumu!
— Lūdzu, — neuztraukdamies atbildēja vīrietis, — kļūstiet mana sieva.
Benitu vēl vairāk sakaitināja mierīgais tonis un pārliecība, ka tas tiešām tā būs. Beidzamos spēkus saņēmusi, viņa iekliedzās:
— Lūk, mana atbilde! — un iespļāva svešajam Kazimiram sejā.
Tas mierīgi noslaucījās un, cieši skatīdamies dusmu pārņemtajā Benitā, teica:
— Mīļais bērns, nevajag piespļaut bļodu, no kuras pēc pašai būs jāēd.
— Ko tas nozīmē?
— Tas nozīmē, ka jūs tomēr būsiet mana sieva. Un jūs pati atnāksiet un teiksiet, ka esat ar mieru. Es redzu, jūs domājat, ka ir vēl cita izeja — pašnāvība. Bet jums nevajag aizmirst savu veco māti, kurai tādā gadījumā paliks tikai ubaga tarba.
Benita viņam vairs neatbildēja. Mēteli un cepuri uz rāvusi, viņa aizcirta durvis.
*
Pirmajās dienas Benita nemaz nedrīkstēja domāt par riebīgās nakts notikumiem. Bet rūpes par nākotni spieda atgriezties pie tiem. Arī mīla uz Verneru nebija mirusi, tikai savā rūgtajā apmulsumā viņa bija šo dārgo orhi deju kā kāpostu lapu pasviedusi cūkām.