Benitai nebija nevienas draudzenes, kurai varētu izstāstīt par notikušo un prasīt padomu. Tāpēc kādā galīgā izmisuma brīdī viņa aizrakstīja Verneram Valteram un apsūdzēja sevi bargāk, nekā to būtu darījis nelokāms soģis.
Pēc dažu dienu sasprindzinātas gaidīšanas viņa lasīja nežēlīgu atbildi:
«Ja ir kāds neģēlīgāks noziegums par slepkavību, tad tas ir Jūsējais. Var cilvēks zaudēt mantu, var noslepkavot visus viņa tuviniekus, var pašu padarīt par kropli, viņš tomēr vēl var dzīvot un ticēt dzīvei. Bet, ja mīlēts cilvēks ir otram izpostījis ticību mīlas un dzīves svētu mam, jā, kas tad atliek vairāk par pārliecību, ka pasaule ir netīrumu purvs un cilvēki riebīgi rāpuļi, kas ar baudu vāļājas šai purvā…»
Kad Benila izlasīja sarūgtinājumā rakstītās rindas, viņa pati sev likās netīrāka un riebīgāka par katru rāpuli. Uztraukumā viņa gribēja skriet un nāvē izbeigt vi sasivmokas. Bet, satverot durvju rokturi, ta iedomājās savu veco māti un ienīstā cilvēka vārdus par ubaga tarbu. Nespēkā viņa atkrita krēslā un raudāja.
Dienas gāja dzēlīgas un ļaunas, kā inkvizīcijas moku kambaros. Pēc dažām nedēļām Benila juta, ka atrodas mātes stāvoklī. No klavieru naudas varēja dzīvot dažus mēnešus, bet ko lai iesāk pēc tam, ievērojot viņas stāvokli.
Benita bija pagurusi, cīnoties ar sevi pašu un trūkumu. Visas jūtas likās mirušas. Un aukstais saprāts teica — vai nav vienalga, ka kurais sagādā sev eksistenci. Es pārlikšu pati un apgādāšu savu māti, kļūdama neģēļa Ka zimira sieva.
Viņa saģērbās, atsvaidzināja seju ar pūderi un devās uz Kazimira dzīvokli. Durvis atvēra viņš pats.
Pēdējo reizi Benitas lepnums saslējās, kad Kazimirs bez apsveicinājuma uzvaroši teica:
— Es zināju, ka jiis nāksiet.
Viņa vēsi un mierīgi atbildēja:
— Esmu ar mieru kļūt jūsu sieva.
Pēc apprecēšanās Kazimirs sirsnīgi nolūdzās Benitu, ka tik rupjā veida ieguvis viņu par savu sievu.
— Man tomēr nebija cita ceļa, — viņš atzinās. — Es zināju, ka tu mani nekad nemīlēsi, un tomēr visu laiku, kamēr tu spēlēji bārā, mani mocīja gandrīz slimīga mānijā iegūt tevi. Tā pastiprinājās, kad tu tik lepni noraidīji manu mīlestību, kā nu es pratu to parādīt.
Likās, ka Kazimira mīla tiešām bijusi tikai manija. Pusgadu pēc apprecēšanās tas turpināja savas kroga gaitas, un Benita viņu diezgan reti pirms pusnakts sagaidīja mājā. Bet, tā kā viņas un mātes eksistencei viņš deva pietiekoši daudz līdzekļu, tai nebija nekādu iebildumu pret šādu vīra dzīvi. Klusībā Benita sev atzinās, ka viņai pat patīkami, ja vīrs tikai pret rītu pārnāk mājā. pieceļas, kad viņa izgājusi pastaigāties, un tūlīt pēc pusdienas aiziet darbā.
Stipri cieta Benitas māte. Viņa nezināja, kāpēc meita izšķīrusies ar Verneru Valteru, bet redzēja, ka viņa nav laimīga un drīzāk nicina un ienīst nekā mīl savu vīru.
Bezgala cieta arī Benita pati. Rūgts lepnums un spītība cīnījās ar nežēlīgi samīto mīlu. Un, jo tālāki kļuva bijušie notikumi, jo lielāka viņai likās pašas vaina. Kāpēc viņa bija paļāvusies gļēvajam kaunam par savu nabadzību? Vai toreiz, noklausoties Vernera paļās par viņas kolēģi no bāra, īsti lepna sieviete nebūtu saslējusies: «Tad zini, Verner Valter, arī es esmu nabaga meitene, tāda pati kā lā. kas mani sveicināja. Es spēlēju barā, tāpat kā viņa. jo mums abām jāgādā par savām vecajām mātēm, un viņa ir tikpat godīga kā es.» Pārdomājot šādus vārdus un izprotot to patiesību, tas nevarētu aiziet no viņas. Bet, ja aizietu, vai tas nenozīmētu, ka viņi dzīvo divās pārāk dažādās pasaulēs un nekad nevarēs sadzīvot vienā?
Kad Benitai piedzima dēls, viņa kļuva vienaldzīga ka pret vīru, tā pret Verneru Valteru. Par pirmo viņa varēja domāt bez naida, par olro bez sāpīgas spīts un nožēlošanas. Visas viņas jūtas un domas tinās un vijās ap mazo šūpulī gulētāju.
Benita zināja, ka, tiklīdz tas bus paaudzies, viņa atgūs brīvību, sameklēs darbu un audzinās savu dēlu, lai to neietekmētu viņa tēva katru dienu mājās līdzņemtā kroga elpa.
*
Tā pagāja pāris gadu. Kādā nakti Kazimirs pārnāca mājā atkal piedzēries. Parasti viņš tādās reizēs tikai ņurdēja un, kur krita, tur arī nakti pārgulēja. Šoreiz viņš lamājās tik skaļi, ka pamodās bērns un sāka raudat. Benita paņēma to klēpi mierināt un lūdza vīru izturēties klusāk.
— Jā, es lai ciešu klusu, bet krogā dzērāji var skaļi tavu godu skalot no glāzes glāzē! — kliedza Kazimirs.
Benitai kļuva karsti. Viņa nojauta, ka te ir kaut kāda sakarība ar Verneru Valteru.
— Runā, stāsti, — viņa teica, savaldīdama uztraukumu. Kazimirs stāstīja, ka pēc darba vakarā aizgājis uz bāru, kur agrāk spēlēja Benila. Pie blakus galdiņa dzēruši daži iebraucēji, starp kuriem skaļākais bijis agronoms Valters. Kad bijis stipri pilnā, tas pacēlis glāzi un uzsaucis: «Draugi, tagad dzersim bēres manai jaunībai un mīlestībai, kuru tik nežēlīgi sabradāja netīrākās, melīgākās kājas pasaulē — manas bijušās līgavas kājas!» Pēc tam viņš, griezīgi smiedamies, stāstījis draugiem, cik karsti un šķīsti mīlējis Benitu Liepu, cik tīra un patiesa tā viņam likusies un kādas riebīgas īstenības priekšā viņa to nostādījusi.
«Un tagad, tagad, draugi,» beigās uzsaucis Valters, «es ar prieku slīgstu dziļāk un dziļāk šinī kroga peklē, pret kuru agrāk izjutu šausmīgu riebumu. Tagad es ņirgājos par savu naivumu, jo zinu. ka dzīve ir netīra cūka, bet mīla — spļaujamais trauks!»