Benita sakoda zobus. Tie bija netaisni vārdi. Viņa gan jutās vainīga pie Valtera sapostītās dzīves, bet tā nebija gribēta krāpšana. Viņš pats bija spiedis viņu iet šo ceļu. jau iepriekš nosodīdams viņas eksistences iegūšanas veidu. Un tad uznāca tas nespēka brīdis, kad gribējās kādam izkliegt savu nabadzību, saceļoties pret Valtera aklo atrautību no dzīves. Veikli un neatlaidīgi Kazimirs bija vilcis ap viņu savus tiklus, līdz uzvarējis.
Pēkšņas dusmas modās viņai pret šo riebīgo zirnekli, pie kura kā pie akmens bija sasitušās divas trauslas dzīves. Patlaban Benita nebija spējīga saprast, ka ne akmens vainīgs, ja stāv tur, kur zaudē līdzsvaru divi zemes pievilkšanas spēkam padoti ķermeņi. Visus šos gadus viņas dvēselē bija krājies savaldīts rūgtums, kuru tā centās gainīt un slāpēt. Tagad tas izlauzās uz āru kā tanī pirmajā krišanas naktī.
— Tu, suns, — viņa atkliedza vīram, — un tu vēl vari runāt par manu godu vai negodu. Cik vispār manā dzīvē bijis negoda — un par tādu es saucu šos gadus, kopš esmu tava sieva, — tam par iemeslu esi bijis tu!
Kazimira seja sāpīgi sarāvās. Pirmo reizi viņš nometa vienaldzīgo un valdonīgo masku.
— Piedod, Benila, bet arī tu esi netaisna. Kādreiz es domāju, ka tu būsi mana glābēja. Tik gaiša un nosvērta tu man likies kā neviena sieviete, bet es pats biju pagrimis cilvēks. Kad es ne ar dāvanām, ne ziediem nespēju saistīt tavu uzmanību, sapratu, ka tu mīli citu. Kad redzēju tevi kopā ar to agronomu, manī sacēlās pret viņu neklusināms naids. Zināju, ka lavu mīlu neiegūšu, bet man gribējās viņam iedzelt. Un, kad tu, atgriezdamās no viņa pavadīšanas, rūgtas spītības pilna ienāci man līdzi kafejnīcā un vēlāk bārā, es piedzirdīju tevi līdz nesamaņai un saistīju pie sevis ar bērnu. Drusku cerēju, ka tu iemīlēsi mani kā sava bērna tēvu. Benita, es atzīstu, esmu neģēlis, bet arī tu neesi nekā darījusi, lai padarītu mani par cilvēku, — Kazimirs raudādams sabruka uz dīvāna.
Tanī naktī Benita vairs neaizmiga. Viņa domāja, ka abi šie cilvēki — mīlētais Verners un ienīstais Kazimirs — vainoja viņu savās klizmās. Kā bērni viņi gribēja priecāties par brīnišķīgu puķi, nejautādami, kur puķe lai smeļ spēkus acis priecinošo ziedu dzīšanai. Verners Valters jutās satriekts un piekrāpts, atklādams, ka puķes saknes sniedzas netīrā zemē. Augusts Kazimirs rupju roku bija norāvis trauslo ziedu un dusmojās, ka viņa pirkstos tas saburzīts vairs nesmaržoja…
Otrā dienā Benita sāka meklēt darbu. Pēc mēneša viņai izdevās to atrast kādā kažokādu veikalā. Alga nebija liela, bet, taupīgi dzīvojot, varēja iztikt. Viņa iesniedza šķiršanās prasību.
Kad visas formalitātes bija nokārtotas, Benitas dienas ritēja vienmuļas un klusas, bet taisni miers bija tas, ko viņa visvairāk alka.
*
Tā bija aizritējuši divi gadi. Kādā dienā Benita redzēja gar veikala logu aizejam Valteru.
«Gribētos zināt, vai viņš vēl arvien mani ienīst tikpat stipri?» domāja Benita. Viņai pašai sen bija zudis rūgtums pret abiem vīriešiem, kas bija ielauzušies viņas dzīvē. Darbu pabeigusi, Benita iegriezās kādā veikalā nopirkt dēlam augļus. Pie kases stāvot, viņa juta, ka tās sejā ieurbjas ciešs acu skats. Pagriezusies viņa ieraudzīja Verneru Valteru. Tas godbijīgi sveicināja.
Benita palocīja galvu un gribēja iet.
— Kāpēc jūs nesniedzat man roku, kundze?
— Tāpēc, ka nezinu, vai jūs to saņemsiet, — mierīgi atbildēja Benita.
Valters nosarka. — Atļaujiet jūs pavadīt, — viņš lūdza un piemetināja: — Ceru, ka jūsu vīrs nebūs greizsirdīgs.
— Šķirti vīri laikam greizsirdību nepazīst, — neveikli atbildēja Benita.
— Jūs šķirta? — gandrīz priecīgi pārjautāja Valters.
— Jau divi gadi.
— Benita — un man tu to neteici? — Valters pārgāja uz sirsnīgu toni.
— Kāda gan tam būtu bijusi nozīme?
— Nozīme? Un kāda vēl. Bet aiziesim kaut kur, apsēdīsimies, es nevaru runāt, kad man jācenšas pārkliegt ielas troksni.
Viņi iegāja Viesturdārzā un apsēdās uz kāda vientuļa sola.
— Benita, es runāšu bez kādiem ievadiem, — iesāka Valters. — Vai mēs nevarētu aizmirst visus tos notikumus, kamēr bijām šķirti, un atsāki dzīvi no tā laika, kad tu mani pēdējo reizi pavadīji uz staciju?
Benita tūlīt neatbildēja. Valters bailīgi centās izlasīt atbildi viņas acīs.
— Nē, Verner. Es tev neko vairs nepieminu ar ļaunu, bet viss pārdzīvotais savas pēdas tomēr ir atstājis. Bez tam man ir dēls, un tu varētu būt greizsirdīgs, ka es viņu mīlētu vairāk par tevi.
— Nē, Benita. Tu laikam domā, ka es vēl arvien esmu tikpat naivs kā toreiz. Ak, es daudz esmu mācījies, kopš atbrīvojos no sava iedomātā ideālisma čaulas. Cik bērnišķi es toreiz iedomājos mīlu, it kā mēs nebūtu dzīvi cilvēki, bet no vecām oleografijām izgrieztas figūras. Un, kad tādas figūras izrādījās nestabilas, es raudāju kā bērns un lādējos. Bet saki, — kāpēc tu man toreiz nestāstīji visu patiesību pašā sākumā?
— Tu tik un tā nebūtu to sapratis. Atceries savu sašutumu par manu pazīšanos ar spēlētāju no bāra? Un arī vēlāk — vai tu tiki kādreiz jautājis vai vismaz iedomājies, kur es varētu ņemt līdzekļus sev un vecajai mātei? Savā pārspīlētā ideālismā tu nebiji spējīgs saprast, ka cilvēks nedzīvo no mīlestības un mūzikas. Arī tev pašam labāk patika redzēt mani glīti ģērbušos un jautru, bet izsalkums un skrandas prātu nedara priecīgu. Līdzīgs tavam naivumam bija mans muļķīgais nabagu lepnums, kas mani spieda tēlot pārticību. Tagad es redzu, ka tas nav īstais lepnums, bet nu, diemžēl, ir par vēlu.
— Nekas nav par vēlu, — iesaucās Valters. — Kad nu mēs galu galā esam nākuši pie noskaidrojuma, ka mans naivums un tavs nevajadzīgais lepnums ir mūs izšķīruši, vai tagad, dzīves izmācīti, mēs nevarētu atkal iet kopā?