Benita klusēja. Dīvaini, Valtera priekšlikums viņai nesagādāja prieku. Viss — mīla, sāpes, rūgtums, apvainojumi likās tik sen pārdzīvoti un kā akmeņi nogrimuši dzelmē. Uzcelt tos viņai vairs nebija spēka.
— Nē, Verner, — viņa purināja galvu. — Tomēr ne. Es nespēju aizmirst lielo pazemojumu — savu pirmo laulību, kurā vainoju tevi tikpat kā sevi pašu. Un, ja nespēju aizmirst, tas nozīmē, ka nespēju piedot. Šķirsimies bez rūgtuma un naida un mēģināsim nesastapties.
Viņa cieši saspieda Valtera roku. Viņš nokāra galvu un padodamies klusēja.
Kad viņš atkal pacēla galvu, Benila bija nozudusi aiz ceļa līkuma.
SĪKNAUDA
Skolotāja Līvija Paegle posās uz operu. Pēdējais vakars Rīgā, drīz beidzas Ziemas svētku brīvlaiks, un rīt jāsāk tālais brauciens atpakaļ uz Latgali. Rūs diezgan skriets un gūls. Pa reizei katrā teātrī un šovakar uz operu. Bet tad arī bija visa nauda cauri. Līvija vēl pārskaitīja atlikumu: ceļa nauda, autobuss līdz operai trīsdesmit santīmu. Stipri tālu, kā visi mazpelnītāji, dzīvoja Līvijas draudzene Rita, pie kuras tā bija apmetusies. Biļete izrādei. Hm, ļoti dārgas biļetes, tik tikko iznāk pēdējai sēdvietai. Uz māju jānāk kājām. Līvija tomēr bija priecīga. Jau sen viņa bija gribējusi redzēt «Aīdu», kuras pa radio dzirdētie motīvi likās tik melodiski, bet nekad nebija gadījies iebraukt, kad uzveda šo operu.
— Sastrēbšos kultūru, tad atkal varēšu gavēt līdz nākošajiem svētkiem, — Līvija smējās, likdama somiņā biļetes un autobusa naudu. Pārējo — ceļa naudu nolika čemodānā.
— Vai tev bail no laupītājiem, ka neņem visu līdzi? — zobojās Rita.
— Ko var zināt, — atsmēja Līvija. — Te nav tā kā Latgalē. Visvairāk gan man bail, ka pati sevi neaplaupu. Piemēram, naktī man piepeši var negribēties nākt kājām mājā. Un Līvija ņemsies un iestāstīs man, ka kurpes spiež un nevar paiet, ka trīsdesmit santīmu nav tāda nauda, kuras dēļ būtu vērts uzņemties garo un katrā ziņā ārkārtīgi riskanto ceļa gabalu, piepeši atcerēsies visādus avīzē lasītus baigus notikumus par Rīgu naktī un tā piespiedīs mani sēsties autobusā un izraus no maka kā zobu no mutes trīsdesmit santīmu, liekot spekulēt, ka rīt tos varēšu aizņemties no Ritas. Uz neatdošanu, protams, jo kas gan pēc gada atcerēsies tādus sīkumus.
— Tu varbūt jau tagad spekulē, lai es tev izmaksāju atpakaļceļu, — jokojās Rita. — Bet to tu nesagaidīsi. Stāv rakstīts, ka savu tuvāku vajagot mīlēt kā sevi pašu, bet nekur nav teikts, ka tas būtu jāmīl vairāk par sevi. Un tāpēc, ja Rita var divreiz dienā cilpot kājām ceļa gabalu no Krusta baznīcas līdz pilsētai, kāpēc lai es domāju, ka Līvijai tas par grūtu?
— Tu vari droši tā filozofēt, jo šodien tavi darbi var saskanēt ar taviem vārdiem. Es zinu, ka tev to trīsdesmit santīmu nav, jo, ja tev tie būtu, tu nenociestos man tos nepiedāvājusi. Rīt tu tā vairs nevarētu runāt, jo tad tev izmaksās algu.
Līvija vēl pameta skatu spogulī un gāja. Uz ielas likusi, ieraudzīja autobusu nākam un skrienot noķēra to pieturas vietā. Pēc Līvijas vēl piesteidzās paveca sieviņa un, autobusā ieraususies, nosēdās tai līdzās.
— Saņemiet biļetes! — pasniedzās kasieres roka.
Līvija ielika tajā trīsdesmit sanlīmu un dabūja biļeti.
— Saņemiet biļetes! — roka pasniedzās pret vecenīti.
— Tūlīt, meitiņ, tūlīt, — vecenīte taustījās pa kabatu. — Nu, tu brīnums, dēls iedeva, mutautiņā iesēju, kur tad viņš varēja palikt?
Kasiere aizgāja iekasēt naudu no priekšējiem.
Vecīte piecēlās kājās, izmeklēja visas kabatas, paskatījās zemē — mutautiņa nebija.
Atgriezās kasiere un pastiepa roku: — Saņemiet biļetes!
— Nav, meitiņ. Dēls iedeva, mutautiņā iesēju, laikam nākot izkritis.
— Tad jums būs jākāpj laukā un jāiet vēlreiz paprasīt dēlam, — auksti noteica kasiere.
— Vai, meitiņ, kā nu otrreiz lai prasa, nav jau viņam arī diez kāda tā iztikšana. Es labāk paiešu kājām. — Vecenīte piecēlās.
Līvija redzēja, ka visi autobusā sēdētāji pēkšņi kļuvuši akli un kurli. Ļaudis, kas labprāt izpleš acis un ausis. lai apskatītu savus līdzbraucējus un noklausītu viņu sarunas, piepeši ar īsli dabaszinātnisku interesi sāka pētīt gatves malā augošās vecās, kailās liepas. Kāds pārītis, kas atgriezās no slēpošanas, sākumā bija gurdi klusējis, tagad uzsāka ļoti aizrautīgu sarunu. Labi ģērbies jauneklis cītīgi iegrima avīzes sporta nodaļā.
Kasieres roka sniedzās paraut signāla zvanu.
— Pagaidiet! — iesaucās Līvija. — Es samaksāšu.
— Lūdzu, — roka noplēsa biļeti.
— Paldies, paldies, meitiņ, — vecenīte piegriezās Līvijai. — Ak tu mana vecā galviņa, kā es tā varēju pazaudēt! Dēls iedeva, mutautiņā iesēju un tak pa ceļam esu izrāvusi no kabatas.
Pārējiem braucējiem apnika kailās liepas, tie atgriezās no logiem un brīvi raudzījās viens otrā. Slēpotāju pārītis gurdi atspiedās pret atzveltni. Jauneklis salocīja avīzi.
Līvija valdīja jūtu vilni, kas kāpa sejā. Silts prieks, pat lepnums, ironija griezās pa asinīm, un viņai bija krietni jāpiespiežas, lai maskētu acu spožuma nodevību.
Vecenīte vēlreiz atkārtoja paldiesus.
— Labi gan man šoreiz iznāca, — viņa priecājās. — Būs jau tāpat gabaliņš, ko iet. Es, redz, dzīvoju pie meitas Pāudaugavā, bet dēls dzīvo te, aiz Krusta baznīcas. Sagribējās vienreiz atbraukt apskatīt, sevišķi tos mazos gribās redzēt, tos bērnus. Iedeva meita ceļa naudu i turp, i atpakaļ, bet kā nu es gluži tukšā braukšu, bērni taču vienmēr gaida ciema kukuli, nopirku kliņģerus. Šodien dēls prasa, vai ceļa nauda esot. I negribēju sacīt, domāju, gan jau aizkleģerēšu kājām, kad tā laikāk iznāku. Bet, pagāns, no acīm nolasīja. Iedeva, gribēja dot vēl otram autobusam uz Pārdaugavu, es neņēmu, sak, kas tur ko neaiziet. Nav jau viņam arī nekāda tā iztikšana. Dažu dienu pelna, dažu ne, trīs bērniem vajag grauzt. Sieva rudenī nogulēja slimnīcā. Labi bija, ka nepaņēmu vairāk, tāpat viss būtu pagalam. Ak tu mana vecā galviņa, — nopūtās vecīte.