Paspīdēja operas baltās kolonas. Līvija izkāpa.
Operas priekšnams bija pilns ļaužu. Sameklējusi rindas galu, Līvija saka gaidīt savu kārtu pie kases.
Sīkiem solīšiem rinda virzījās pret apgaismoto lodziņu.
— Lūdzu, vienu trešā balkona pēdējās rindās, — Līvija izņēma no maciņa visu naudu un iebēra kases izdobtajā atvilktnē. Kasiere pārskaitīja.
— Par maz. Vēl trīsdesmit santīmu.
Karsts izbaiļu vilnis iesitās Līvijai sirdī, iedomājoties autobusā vecenītei nopirkto biļeti. Kājas kļuva aukstas un ceļos saļodzījās.
— Man… man vairāk nav… — viņa stostījās. — Dodiet man lētāku biļeti. Dodiet galerijā.
— Galerija izpārdota, — kasiere vienaldzīgi noteica un atbīdīja atvilktni ar naudu atpakaļ.
Līvija nevarēja uzreiz aptvert, kā tas ir, ka viņa netiek uz izrādi. Visu laiku tā bija sapņots un domāts par «Aīdu», viņai nebija ne mazāko šaubu, ka šovakar sēdēs operā un klausīsies brīnišķīgās melodijas, un nu viņai atstumj naudu atpakaļ. Viņa vēl negāja nost no kases, kaut gan aiz muguras stāvētāji izrādīja nepacietību.
— Jaunkundz, man bija izrādei nauda, — Līvija iesāka un juta, ka kļūst muļķīga, bet nevarēja piespiest sevi aiziet. — Es samaksāju autobusu nabadzīgai sieviņai, un tāpēc man tagad pietrūkst. — Līvija piesarka, jo apzinājās, ka kļūst smieklīga. — Varbūt…
— Jaunkundz, vai jūs neatliktu savu piedzīvojumu stāstīšanu uz citu reizi? — ironiski pārcirta Līvijas teikumu aiz viņas stāvošais kungs kažokā ar bebrādas apkakli. — Mēs arī vēl šovakar gribam dabūt biļetes.
— Ludzu, nākošais, — kasiere pamāja bebrādas apkaklei. ar acīm Līviju pastumdama malā.
Līvija atkāpās, bet vēl nespēja aiziet. Vēl paspēra soli uz kases pusi. Bet kažoks jau virzījās viņai taisni virsū, un nākošais rindinieks nostājās pie kases. Līvija saņēma sevi stingri. «Aita, ko tu vēl te gaidi!» viņa domās izlamāja sevi un steidzās ārā.
Līvija dzestrajā naktī soļoja mājup. Vēsais gaiss un tālais, vienmuļais gājiens pamazām izkliedēja satraukumu. Arī izrādes zaudēšana vairs nelikās tik sāpīga. Nu, kas tad — vienreiz netikt uz operas izrādi, ta taču nav nekāda traģēdija. Taisni smieklīgi ļauties tādai apmātībai, it kā pasaule ietu bojā.
Mājā Līvija pārgāja, jau pilnīgi atguvusi sevi.
Rita ieplēta acis. — Kas tev, nedabūji vairs biļeti?
— Nedabūju. Pietrūka trīsdesmit santīmu.
Kā tā?
Līvija izstāstīja notikumu autobusā.
— Jā, — domīgi noteica Rita, — tā ir bijis un būs arvien, ka tev allaž pietrūks dažu santīmu.
— Kāpēc allaž? — brīnījās Līvija.
— Tāpēc, ka tu savu algu samaini un izdali sīknaudā.
— ?
— Jā, tā tas ir, Līvij. Ja vecenītei aptrūkst ceļa naudas. tu samaksā. Tas ir labi darīts. Ja tavā skolā kādam bērnam trūkst burtnīcu vai zābaku, tu nopērc. Tas arī ir labi darīts. Un arvien atrodas kāds, kam tu vari palīdzēt, un las dara prieku devējam un ņēmējam. Tā tu izdali savu algu, un redzi, kad pašai gribas aiziet uz operu, — aptrūkst trīsdesmit santīmu.
— Bet, Rita, — iebilda Līvija, — es tomēr nevarētu mierīgi aplūkot liepu ceļmalā, kamēr vecenīti izsēdina no autobusa. Un es nespētu sekot izrādei, man būtu jādomā par māmiņu, kas ziemas naktī kājām tipina no Krusta baznīcas uz Pārdaugavu.
— Pareizi, tā tas būtu. Tāpat tu nevari mierīgi apēst savu pusdienu, zinādama, ka dažam bērnam nav ne kripatas maizes. Tu nevari atļauties nopirkt sev lieku pāri glītu kurpju, neatcerēdamās, ka daži bērni vēlā rudenī nāk,,skolfi bez apaviem. Un tā tu savu naudu izdali. Atceries, tu kādreiz gribēji arī studēt, bet tev neiznāca. Vai tu vēl atceries, kāpēc?
— Atceros gan. Tēvam vajadzēja jauna zirga un pļaujmašīnas, bet nebija naudas.
— Un mīļā meitiņa Līvija tad pameta mazāk atalgotu vietu Rīgā ar izredzēm studēt, pārgāja uz Latgali un sapelnīja tēvam zirgu un pļaujmašīnu, nomaksāja visus mājas parādus.
— Vai tas bija slikti darīts?
— Ļoti labi. Un, kad nomira tēvs, Līvija atteicās no mantojuma daļas par labu karsti mīlētam un lutinātam jaunākajam brālim un vairākus gadus pusi algas vēl piemaksāja klāt.
— Toties tagad brālis ir labi ierīkojies un man vairs nav bēdas, ka viņš varētu izputēt.
— Tad tev būtu laiks sākt studēt. Brālis taču būs piesolījies tev palīdzēt?
— Nē. Viņam laikam vēl neiznāk.
— Un tici, neiznāks nekad. Kad viņš bija ticis tik tālu, ka varēja saimniekot bez bažām un materiāliem spaidiem, tad viņam vajadzēja telefona, pēc tam nepieciešams kļuva radio, tad nekādi vairs nevarēja iztikt bez elektrības, bet, pirms vilka elektrību, vajadzēja uzcelt jaunu māju. Un, kad bija jauna māja un elektrība, tad vajadzēja visu mašīnu un rīku, ko var dzīt ar elektrību. Bet, kad vienam saimniekam ir jauna, priekšzīmīga māja ar visām labierīcībām, tad arī viņš pats vairs nevar iet šā tā ģērbies, vajag katrai sezonai sava uzvalka.
— Jā, man arī reizēm liekas, ka brālis pārāk lielu vērību veltī apģērbam. Es eju vienkāršāk.
— Tev taču neatliek. Un vai tu nestāstīji, ka tavs brālis, kopš var izalgot puišus, kļuvis kaislīgs zvejnieks, iegādājies pat motorlaivu, lai varētu pa ezeru izvizināt smalkos ciemiņus, kuru tagad viņa mājā neesot trūkums? Tici man — un, ja netici, tad protokolēsim manus vārdus, — drīz tev brīvdienās būs jāmeklē tūristu mītne, kur apmesties, sevišķi vēl, ja tavs brālis apprecēs attiecīgi smalku sievu.
— Bita, tu runā rūgtus vārdus.
— Mani piedzīvojumi ir bijuši vēl rūgtāki. Tu zinir es savā laika izskoloju savu māsu, jo vecākiem nebija naudas. Tagad viņai ir labi situēts vīrs, greznas mēbeles, vasaras jūrmalā, ziemā teātri, kafejnīcas, bet man — sešdesmit latu mēnesī. Un reizēm māsas kundze mani pagodina, uzaicinot kafejnīcā uz pāris kūkām, tikai nekad pie Svarca, kur viņa iet parasti ar savām smalkajām draudzenēm, jo mans mētelis ir pārāk nodilis. Pagājušajā vasarā viņa piedāvāja man piemešanos savā vasarnīcā jūrmalā, labi zinādama, ka es no savas algas nevaru braukāt. Bet, piedāvāt man mēneša karti, — tas viņai ar gudru ziņu neienāca prātā, jo tad es tiešām varētu vēl aizbraukt.