— Vai tad viņa negrib, ka tu brauc?
— Protams, ne. Tāpat kā tavam brālim nebūtu ne mazākās vēlēšanās tevi redzēt, ja tev gadītos saslimt, zaudēt darbu vai citādi nonākt nabadzībā. Vispār labi situētiem cilvēkiem nepatīk atcerēties tos laikus, kad grūti gājis un kāds viņus pabīdījis uz augšu. Tavam brālim, droši, patīk uzslavas, ka viņš tēva nīkulīgo saimniecību nostādījis priekšzīmīgi. Tas ceļ viņa pašapziņu. Bet tu ar savu aizbraukšanu šo pašapziņu ievaino, jo netieši atgādini, ka pie māju uzcelšanas arī tu esi pielikusi roku un īstenībā esi tur ieguldījusi ne tikai sev zaudēto naudu, bet arī neiegūto izglītību.
Līvija klusēja. Auksti pārliekot, Ritai bija taisnība.
— Es daudz esmu domājusi par šīm lietām, — nerimās Rita. — Kādreiz mani ļoti kaitināja māsas nevērība pret manu nabadzību. Nabadzībā citu cilvēku nelietības arvien vairāk sarūgtina nekā normālos apstākļos. Bet pēdīgi man bija jāatzīst, ka tādi cilvēki kā es un sevišķi tu esam savus tuviniekus padarījušas par šādiem patmīļiem.
— Tātad mums jāatbild ne tikai par savu paputējušo dzīvi, bet arī par savu mazāko brāļu un māsu samaitāšanu, — mēģināja jokot Līvija. — Tad tiešām cils nekas neatliek kā piesiet akmeņus pie kakla un noslīcināt mūs jūrā visdziļākajā vietā.
— Nemaz nesmejies, tā tas ir. Saki atklāti, — vai tev nav pašai prieks, ja vari kādam palīdzēt, uzdāvināt, padarīt viņa vietā?
— Kad labi padomā, ir gan.
Nu, lūk. Tas ir devēja prieks. Liktos cēlākais no priekiem. Bet tie, kuriem tu palīdzi, dāvini, pakalpo, arī sajūt prieku. Tas ir ņēmēja prieks. Tas vairs nav tik cēls prieks. Un, ja nu mēs kādam arvien dodam, dāvinām, pakalpojam, tas beidzot pierod pie ņēmēja prieka, uzskata ņemšanu un citu pakalpojumus par savu dabisku tiesību un kļūst egoists. Dažs savā egoismā nonāk pat tik tālu. ka sāk tevi ienīst, ja vairs nevari dot un dot, nemaz nerunājot par atpakaļprasīšanu.
— Bet vai arī mēs nebūsim egoisti, ja citiem neko nedosim, nevienam nepakalposim?
— Es nesaku, ka nevajag dot un kalpot. Bet es arī nedomāju, kā māca daži ireāli sapņotāji, ka vajag tikai dot un atsacīties. Ja mēs atzīstam, ka devēja prieks ir augstāks par ņēmēja prieku, tad taču mums vajadzētu arī citiem novēlēt šo augstākās pakāpes prieku. Bet mēs ar savu mūžīgo došanu piespiežam viņus sēdēt ņēmēja pozā, kamēr viņi tajā ieraduši un domā, ka tu tāpēc vien esi pasaulē nācis, lai viņam dotu, dāvinātu, kalpotu.
— Kad tā auksti un loģiski padomā, — domīgi runāja
Līvija, — tavā runā ir deviņdesmit deviņi procenti patiesības un viens procents sarūgtinājuma. īstenībā mans brālis būtu ticis arī pats uz augšu, tikai, protams, daudz lēnāk, un man būtu augstskolas izglītība un interesantāks un labāk atalgots darbs. Un viņam nevajadzētu no manis vairīties, jo viņa pašapziņai tad tiešām būtu ciešs pamats. Tāpat, ja tu būtu ļāvusi savai māsai izbaudīt kaut pusi no tā dzīves sūruma, ko tu izjuti, skolā iedama un reizē strādādama, varbūt no viņas butu iznācis vērtīgāks cilvēks.
— Droši, liet paskaties, nupat iestājas jauna diena. Glābsim, kas glābjams no šīs nakts miega.
Rītā Līvija sakravāja nelielo čemodānu un salika naudu somiņā.
— Nez ko lai iesāku ar savu operas naudu? Uz Latgali atpakaļ vest būtu par grēku. Būs tīri vai jāklausa tavām vakardienas pamācībām un jānogulda krājkasē nebaltām dienām, — Līvija ķircināja Ritu.
— Labāk nopērc sev kādu grāmatu. Būs kompensācija «Aīdas» vietā, un nebūs ceļā jāgarlaikojas, — ieteica Rita.
— Lielisks padoms! — Līvija sasita plaukstas.
Pilsētā tikušas, draudzenes atvadījās. Rita steidzās darbā.
— Varbūt es aizskriešu uz staciju, ja tanī laikā būs jāiet ar vēstulēm uz pastu, — viņa vēl uzsauca Līvijai.
Līvija gāja meklēt grāmatu veikalu. Laika bija daudz, lēnā gaitā viņa soļoja pa ietvi un apstājās pie viena otra skatloga. Lūk, izstādītas rotaļlietas. Bērni sastājušies staipīja kaklus un iekāroja vienu otru lietiņu, pildāmies virsū mātēm un auklēm: — Nopērc man to!
Līvija uzskatīja skaistu lelli. «Kaut Maņai tāda būtu, kā viņa priecātos!» viņa iedomājās. Bet Maņai bija tikai no lupatām, pašas tītas, bezveidīgas lelles, viņa cilāja tās un tīņāja cauru dienu, jo citu neko nevarēja darīt. Nelaimīga meitene, pavisam maza zaudējusi māti un tēvu — dzērāju. Nepietika ar to, ka māte sava vīra dzeršanas dēļ pakārās, tikai dažus mēnešus paauklējusi mazo Maņu. Nepietika ar to, ka tēvs dzērumā iebrauca upē un noslīka. Kā mantojums no dzērāja tēva Maņai palika kroplums — četru gadu vecumā viņa vēl nevarēja staigāt. Viņa dzīvoja pie savas mātesmātes smacīgā istabelē un dienu no dienas viena pati, jo vecmāmiņa gāja darbā pie saimniekiem. Līvija reiz apmeklēja mazo meiteni, un pēc tam bija jāiet vēl un vēl. Maņa likās pavisam nereāla būtne. Viņa dzīvoja savā bērna izdomu pasaulē, jo ar īsto pasauli lai maz nācās saskarties. Tikai dažās svētdienās vecmāmiņa iznesa viņu laukā un nosēdināja uz lupatām zem ievas. Izbrīna pilnām acīm viņa vēroja kokus, kas vējā kustējās, mākoņus, kas steidzās nezin kur. — Tāds nīkulltis ir tā mūsu Maņa, — reiz, Līviju pa durvīm izvadot, teica vecmāmiņa. — Ko es neesmu izlūgusies, bet nepieņem dieviņš.