— Bet vecomāt! — izbailēs iesaucās Līvija. — Kā nu var tā gribēt!
— Ek, jaunkundzīt, tev nav acu priekš mūsu dzīves. Cik ilgi man vairs likts kustēt. Paliks Maņa viena pasaulē, vai būs kāds, kas roku pieliks? Dzīvu viņu kukaiņi apēdīs. Grūta mūsu dzīve jau veseliem, slimos i dievs nepažēlo.
Daudzas reizes Līvija bija apmeklējusi Maņu, bet smaidot viņu vēl nebija redzējusi. Tik aizkustinoši nopietns bija kroplais bērns, ka Līvijai dažreiz gribējās atdot pusi no dzīves, lai iemācītu Maņu smaidīt.
«Bet, ja Maņai uzdāvinātu tik skaistu lelli, varbūt viņa pasmaidītu,» iešāvās prātā Līvijai.
Maņas smaidu iztēlodama, viņa nospieda veikala durvju rokturi. Skaisto lelli iesaiņoja, viņa samaksāja un ielika sainīti portfelī.
Nākošajā ielā Līvija nogāja gar grāmatu veikalu. Logs bija grāmatu pilns, un viņa noskatījās uz tām kā izsalcis suns uz kaulu zem stikla.
Stacijā pirms vilciena atiešanas iedrāzās Rita un iespieda Līvijai rokā sainīti: — Se tev ceļa maize. Man izmaksāja algu no paša rīta, un tad es iedomājos, ka tev ceļā nebūs ne kripatas, ko grauzt.
— Sīknauda, Rīta, sīknauda! — Līvija smējās, norādīdama uz sainīti.
— Ak nu, nieki, — Rita atvairījās. — Tev garš ceļš priekšā. Tagad tu varēsi vilcienā grauzt sausiņus un lasīt grāmatu.
— Saki labāk — spēlēties ar lelli.
— Lelli? — Rita nesaprata.
— Jā, es nopirku lelli Maņai. Atceries, reiz stāstīju par kroplo meitenīti netālu no manas skolas.
— Te nu bija. Es vakar esmu savas pērles cūkām bērusi priekšā! — sirsnīgi smējās Rita.
— Cūkām gan — tev un man, — Līvija norādīja Ritai uz viņas atnesto sainīti. — Ko lai dara, Rita, no savas ādas neviens nevar izlēkt. Galu galā pasaulē ir tik maz prieka, un gribas, lai tā būtu vairāk. Man būtu prieks par grāmatu, bet Maņai par lelli tas būs daudz lielāks.
MANS PIRMAIS PRECINIEKS
Nevaru skaidri vairs atcerēties, cik toreiz man varēja būt gadu. Domāju, ne mazāk par pieci un ne vairāk par septiņi, jo pieci gadi veca iemācījos lasīt, ar astoto gadu sāku iet skolā, bet toreiz man lielāko prieku sagādāja pasaku grāmatas.
Mūsu māja ar nelielo tīrumu platību atradās meža vidū, vairāk nekā kilometru no barona Tranzēes muižas. Meži bija mana bērnības pasaide, kas visu manu dzīvi noslēdza no ārienes. Tāpēc augu ļoti vientuļi, bez draugiem un rotaļu biedriem. Muižā gan bija daudz bērnu, bet no tiem mani atturēja prāvais attālums un arī māte, kas muižas bērnus necieta viņu izlaidīgās uzvešanās dēļ.
Muižā dzīvoja arī kāda manas mātes māsīca, kas mežsarga mājas vienā galā bija iekārtojusi nelielu veikalu. Pie šīs krustmātes es viesojos ļoti labprāt un arī viņu gaidīju ciemā, jo viņas veikala plauktos stāvēja apaļas konfekšu kārbas, no kurām tā arī man iebēra brūnās tūtītēs.
Krustmāte bija vecāka par manu māti, bet bērnu viņai nebija. Tāpēc kādā rudens svētdienā biju ļoti pārsteigta, kad ieraudzīju pa meža taku nākam krustmāti ar mazu puisīti pie rokas.
— Labdien, Anniņ! — viņa smaidīdama uzsauca. — Es atvedu tev parādīt tavu brālēnu. Dod rociņu, Jānīt, šī meitiņa tagad tev ir rada.
Šāds jauns radinieks man bija pavisam neizprotams. Biju lasījusi par apburtiem ezīšiem, kas vēlāk pārvērtušies prinčos, bet mazais Jānītis bija puika kā jau puika, princis tas nevarēja būt, jo prinčiem bildēs bija mirdzošs kronis galvā un zobens pie sāniem.
Nē, nē. Bet, kur krustmāte bija uzreiz tik lielu dēlu ņēmusi, tas man vēl ilgu laiku bija neizprotams. Viņa gan manai mātei stāstīja, kā tikusi pie Jānīša, — esot to adoptējusi. Ko nozīmēja — adoptējusi, nevarēju izdomāt, bet mātei jautāt neiedrošinājos. Ej nu sazini, ko tāds vārds nozīmē, var vēl piedzīvot lielu kaunu par tādu jautājumu.
Paslepus apskatīju savu jauno rada gabalu. Jānītis bija glīts zēns brūniem matiem, tumšām acīm, zilos svārciņos ar perlamutra pogām. Baltās pogas man ļoti patika, un es vēlāk izlūdzos mātei, lai arī manai jaunajai kleitai piešuj tādas pašas.
Ilgi tomēr nedabūju Jānīti aplūkot, jo arī viņš pavērsa uz mani savas tumšās acis. Es nosarku un aizvilkos aiz mātes krēsla.
— Anniņ, ej nu parādi Jānītim savas spēlītes un grāmatas, — mamma mani pastūma.
Es vēlreiz nosarku, tomēr satvēru Jānīti pie rokas un vedu uz otru istabu, kur skalu grozā bija sakrauts viss mans toreizējais pūrs.
Jānītim ļoti patika kāda lelle — Olīvija dzelteniem matiem un zilām acīm, kuras, lelli noguldot, aizvērās. Viņš paņēma to rokās vārīgi, kā trauslu bērnu, un labu laiku guldināja to gultiņā un cēla augšā.
Izspēlējušies ar rotaļlietām, sākām apskatīt grāmatas. Jānītis neprata lasīt, tāpēc lasīju viņam priekšā pasaku par trim tēva dēliem.
Šinī brīdī ienāca pie mums māte ar krustmāti.
— Skat, skat, kādi draugi! — iesaucās krustmāte. — Nu jau Jānītim būs jānāk pie Anniņas grāmatā mācīties. — Es atkal nosarku, bet jutos lepna par savām zināšanām.
— Jā, et glibu mātītiet glāmatu, — Jānītis vēl nevarēja izrunāt «r» un «s», kaut gan viņam jau bija pieci gadi.
Visu vēlo rudens laiku Jānīti nesatiku. Ceļi dubļaini, arī laika nebija ne manai mātei, ne krustmātei bērnus pavadīt, bet vienus laist baidījās suņu dēļ.
Toties, tiklīdz uzsniga pirmais sniegs, tēvs iejūdza kamanās mūsu veco zirgu un mēs ar māti aizbraucām viesoties muižā.
Jānītim acis mirdzēja priekā, kad krustmāte no mūsu pasniegtā kukuļa auta iztina ābeci ar sarkanu gaili uz vāka.