— Dēliņ, pateicies Anniņai un palūdz, lai viņa pamāca, kā ar tādu grāmatu rīkoties, — krustmāte pastūma Jānīti uz manu pusi.
Jānītis droši pienāca klāt, satvēra manu roku un noliecās.
Ak kungs, kāds kauns! Man grib bučot roku! Sarkana kā brūklene es izrāvos un paslēpu acis mātes priekšautā.
Krustmāte smējās: — Redzi nu, Jānīt, kā tu meiteni sasarcināji. Tā jau tikai tantēm pateicas, jaunkundzēm tāpat pasaka paldies.
Jaunkundze! Man atkal par jaunu bija jāslēpj acis. Man vienmēr bija kauns, ja kāds mani nosauca par jaunkundzi. Es to uzskatīju par lielu izzobojumu.
Sarunas ar Jānīti atsākām tikai pēc pusdienas. Puikam gribējās tūlīt iemācīties lasīt. Līdz «J» viņš burtus ātri iemācījās no galvas, bet tālāk tā lieta tik ātri negāja. Norunājām, ka jāmācās pamazām un, kad mans tēvs vedīs no meža uz muižu malku, vienā dienā Jānis brauks uz mūsu māju, bet otrā — es pie viņa.
Tā sākās mūsu kopīgās gaitas. Jānis bija čakls un vērīgs skolnieks, un pēc Jaungada ābece viņam kļuva par vieglu. Nu arī tik bieži vairs netikāmies. Tikai svētdienās mūs veda viesos vienu pie otra. Tad gājām vizināties no kalniņa.
Jānītis arvien bija ļoti rūpīgs. Viņš nosēdināja mani uz ragaviņu priekšgala, tad skriedams stūma tās, bet, kad tika kalniņa nogāzē, tad uzmetās arī pats un mēs nobraucām lejā, ka sniegs vien nokūpēja. Kalna vidū Jānītis arvien apjautājās: — Vai tev nav bail? — vai arī: — Vai tev nav salti?
Bet kur tad nu būs bailes vai salti, kad tāds bruņinieks pavada!
Kalnup ragaviņas vilka Jānītis. Es gan gribēju vilkt savu reizi, bet viņš nekad man neļāva.
Pienāca pavasaris.
Pūpolu svētdienā es gribēju Jānīti nopērt ar pūpolu slotiņu, bet viņš iebēga otrā istabā. Visu svētdienu mums neveicās ne rotaļas, ne pasaku stāstīšana. Jānītis stostījās un šļupstēja vairāk nekā citās reizēs un pats no tā kaunējās. Varēja redzēt, ka viņš visiem spēkiem cenšas izsacīt skaidri, bet, jo vairāk viņš tā centās, jo mīkstāks «r vietā padevās «I». Man reizēm tā ka smiekli sanāca. Pat krustmāte pamanīja savādo runāšanu un norāja Jānīti, ko viņš ākstoties. Tad puika sadrūma un kļuva nerunīgs.
Lieldienās mums sabrauca viesi. Vairākas kaimiņienes un viņu bērni atnāca ar karašām un raibām sīpolu mizās krāsotām olām
No paša rīta man atļāva uzvilkt jauno, sarkano kleitu, kurai māte bija piešuvusi veselu rindu perlamutra podziņu.
Pēc pusdienas atnāca arī muižas krustmāte un Jānītis. Jānītis bija ļoti nopietns un apmulsis. Tūlīt lika krustmātei izņemt no mēteļa kabatas sarkanu, lakotu olu un pasniedza man. Ola likās ļoti skaista, ne tāda kā parastās sīpolu mizas un rudzu zālēs krāsotās.
— Saki nu viens! — māte iesaucās. — Taisni vienā krāsā ar tavu kleitu. Par tādu olu gan tu Jānītim varēji mutes dot.
Kā nu mamma varēja tik dumji runāt! Puikam mutes dot! Es izlikos, ka neesmu šo piezīmi nemaz dzirdējusi, un, acis nodūrusi, spēlējos ar olu.
Jānītis kļuva nemierīgs. Paskatījās vienu otru reizi uz krustmāti, tad uz mani, tad uz mammu, pačāpstināja lūpas, bet neko neteica.
Krustmāte smaidīja: Jānītim šodien esot kaut kas svarīgs runājams, un pie tam viņa, nozīmīgi pavērusies manī, sāka mammai klusu kaut ko stāstīt.
Manīju, ka runā par mani, tāpēc man kļuva neomulīgi. Acis no olas nenovērsdama, spiedos arvien dziļāk kaktā starp krāsni un mūrīti.
Jānītis paris reižu uz mani žēli paskatījās.
Kad krustmāte bija beigusi, māte sataisīja jocīgi nopietnu seju un teica:
— Nūja, man jau nekas nav pretim, lai Jānītis pats parunā ar Anniņu.
Visas viešņas un bērni mitējās čalot. Gandrīz baznīcas klusums, tikai smīnīgs, iestājās istabā.
Jānītis nolieca galvu un nāca uz manu pusi. Es virzījos dziļāk kaktā, kaut gan vairs nebija kur atkāpties.
Jānītis pienāca, saņēma mani aiz baltās podziņas pie kakla un, acis neskatīdamies, jautāja:
— Anniņ, vai tu pieieti mani?
Istaba līdz griestiem piešalca smiekliem.
Es nosarku vienā krāsā ar savu kleitu.
Nākošajā mirkli es brāžos uz durvīm, nogrūzdama Jānīti zemē. Viņam līdzās nokrita dāvātā ola un sašķīda. Izskrēju ārā un, neko nedomādama, ārkārtīga kauna pārņemta, paslēpos kūti — aizgaldā pie aitas.
Tā izjuka Jānīša precību gājiens.
Tagad man jau pāri mūža pirmajam gadu simta ceturksnim, esmu mīlējusi dažus Jāņus, un daži sakās mani mīlējuši, bet tik nopietnu priekšlikumu neesmu ne no viena dzirdējusi, kaut gan droši vien tagad es vairs nebēgtu pie aitas.
ALTRUISTS
Augusts Kaķītis noplēsa divus pārus pazoļu, kamēr sameklēja inteliģenta bezdarbnieka vietu statistiskajā pārvaldē. Viņš bija rūpīgs un smalks grāmatvedis, bet tā nu šajos bezdarba gados bija izgadījies, ka viņa zināšanas un darbs visur kļuvis lieks. Labi vēl, ka bija tādas bezdarbnieku nokalpināšanas iestādes, kur citādi lai spruktu. Astoņdesmit latu mēnesī tomēr bija vairāk nekā nekas, un, ja ņem vērā, ka sieva prot taupīgi saimniekot un bērnu viņiem vēl nav, tad izlikt var. Kur tad valsts arī lai ņem, ko visus pabarot, nav viegli, pavisam nav, kad saskaita tos bezdarbnieku tūkstošus, kas šogad reģistrēti. Viņš taču to lietu zina vislabāk, jo kārto tieši bezdarba statistiku.
Aiz pateicības, ka valsts devusi darbu, Augusts strādāja divu cilvēku vietā. Ko nevarēja veikt parastajā laikā, to viņš pabeidza ārpus darba stundām.
— Par virsstundām maksāt mēs nedrīkstam, — paziņoja nodaļas priekšnieks, reiz vēlu pēc darba beigām atrazdams Kaķīti skaitļos ierakušos.