— Es, priekšnieka kungs, to arī neprasu, — Kaķītis, godbijīgi piecēlies un pazemīgi smaidīdams, atbildēja. — Es to tāpat, darba labā.
Nu, nu, strādājiet, strādājiet, — priekšnieks uzsita grāmatvedim uz pleca.
— Altruists! — aiz muguras ņirgājās darba biedri, bet Kaķītim acīs teica:
— Ko tad jūs ar tādu strādāšanu panākat? Noņemat vienam cilvēkam maizi. Ja jūs nedarītu divu darbu, priekšnieks būtu spiests pieņemt jums palīgu.
Kaķītis sarka un taisnojās pret citiem un sevi, bet atmest virsstundu strādāšanu nespēja. Varbūt, ja būtu pazinis kādu, kas izmisis meklē darbu, viņš rīkotos citādi, bet tagad viņa acu priekšā bezdarbnieki bija dažādās ailēs un rubrikās ierakstīti cipari, kam pretim stāvēja citi skaitļi — tie, ko valsts izdod bezdarbnieku nodarbināšanai pie ielu bruģēšanas, viršu plūkšanas, vecīšiem un bērniem par zupu, dzīvokļu pabalstiem un apavu lāpīšanai. Sie skaitļi viņa acis bija daudz konkrētāki par pirmajiem, jo, tos rakstīdams, viņš dzīvi iztēlojās un domās aprēķināja, ko par tiem varētu uzcelt vai iegādāt. Piemēram, sen jau runāja un sprieda, ka vajadzētu jauna tilta pār Daugavu, bet neiznāca un neiznāca līdzekļu. Un Kaķītis, uz brīdi pārtraucis tiešo darbu, skaitīja un rēķināja, cik valsts atlicinātu gadā, ja nebūtu jārūpējas par piecdesmit tūkstošiem bezdarbnieku un jāizdod vairāki desmiti tūkstoši latu viņu nodarbināšanai.
Kad uz jaunu gadu izdalīja gratifikācijas it kā labākajiem darbiniekiem, Kaķītis tādu nedabūja. To saņēma Lerhes jaunkundze, Iekšrīgas dzelzs tirgotāja meita, kurat tēvs, žēlodamies par grūtiem laikiem, bija samazinajis kabatas naudu, to saņēma Kveldes kundze, Iekšlietu ministrijas atbildīga ierēdņa sieva, kas strādāja, lai aizdzītu bezbērnu mājas garlaicību, saņēma vēl kāds un kāda, kas darba stundas bija pavadījuši, stāstot anekdotes un nakts piedzīvojumus bāros vai arī lakotos nadziņus vīlējot un modes pārrunājot.
Bet Augusts Kaķītis nebūt nejutās, ka viņam būtu nodarīta pārestība.
Kad kolēģi viņu pazoboja, ka par centību nekā nav saņēmis, Augusts izbrīnījies atbildēja:
— Tie cilvēki, kas saņēma gratifikāciju, būtu varējuši bez šā darba arī iztikt. Ja viņi tomēr strādā, tad ar savu darbu nāk valstij palīgā. Man darbs ir nepieciešams, un es esmu pateicīgs, ka saņemu to pašu algu.
— Jums loģikas aparāts ierīkots savādāk nekā citiem, — dzēlīgi piezīmēja kāda darba biedrene.
— Mans loģikas aparāts pilnīgi saskan, lūk, ar šiem neapstrīdamajiem skaitļiem, — Kaķītis parādīja loksni ar virsrakstu «Bezdarbs Latvijā».
— Tur vajadzēja likt virsrakstu «Latvijas kauns», atcirta spitigā kolēģe un iziedama aizsita durvis.
Kādā dienā Kaķītis saņēma zīmīti no namsaimnieka Gaiļa, kas viņu līidza atnākt uz pārrunām par kādu svarīgu lietu. Izrādījās, ka Gailis sadomājis izdot žurnālu, — piemērotu tautas vidējām aprindām, — kā pats izteicās. Viņam vajadzētu viena uzticama cilvēka, grāmatveža vai darbveža, — nosaukums galu galā neesot svarīgs. Viņš ļoti lūdzot Kaķīti pārnākt pie viņa. Algu maksāšot to pašu — nē, viņš nemaz nedomājot, ka Kaķīša kungam kaut kā jāupurējas viņa labā, kaut gan iesākums žurnāla izdošanai būšot grūts, ļoti grūts, kur tagad tāda konkurence. Bet tā nu viņš reiz esot sadomājis. Viņš pats esot liels grāmatu cienītājs un tāpēc saprotot, ka jādod tautai piemērota lasāmviela, tāpat jāatbalstot viens otrs jaunais talants, kam grūti izlauzties cauri aizspriedumu un konkurences mūriem. Gailis runāja ilgi un skaisti, uzsvērdams, cik ļoti noderīgs viņam šajā pašaizliedzīgajā pasākumā būtu tāds uzticams un sapratīgs cilvēks kā Kaķīša kungs. Bez viņa žurnāls gandrīz nevarētu ieraudzīt dienas gaismu.
Kaķītim kļuva žēl namsaimnieka Gaiļa. Virs, kas sasniedzis stabilu turību, varētu dzīvot klusu, mierīgu dzīvi, bet, lūk, viņš domā arī par citiem, par taulu, par rakstniecības uzplaukumu. Neērti atteikties, liegt palīdzību tādam ideālam cilvēkam. Bet kā lai aiziet no statistiskās pārvaldes, vai priekšnieks nebūs dusmīgs? Viņš solījās aprunāties vecaja darba vietā un, ja tur nebūšot iebildumu, lad varēšot pārnākt pie Gaiļa.
Priekšniekam nebija ne mazāko iebildumu. Viņš pat nevarēja apslēpt savu prieku, teikdams, ka žēl esot laist prom tādu čaklu darbinieku, bet tā nu reiz esot, ka zivs meklējot, kur dziļāk, cilvēks — kur labāk. Bez šaubām, Kaķītim viņš pieklājības pēc neminēja, ka tikko bija zvanījis Finansu ministrijas galvenais grāmatvedis un lūdzis, vai nevarētu dot vietu viņa sievai, kurai nervu ārsti iesakot sabiedrību kā vienīgo līdzekli pret melanholiju. Priekšnieks bija pat tik laipns, ka atlaida Kaķīti bez divu nedēļu iepriekšēja uzteikuma.
Tā Kaķītis pārgāja strādāt Gaiļa jaundibināmā žurnāla grāmatvedībā, ekspedīcijā un pat redakcijā. Viņi bija tikai divi darbinieki, ja neskaita pašu izdevēju, kas neko nestrādāja, tikai grozījās pa patukšajām telpām un skaidroja. kurp jāiet pēc atļaujas, kad jāatver tekošs rēķins bankā un pasta, pie kādiem autoriem jāgriežas pēc rakstiem. Redaktors bija jaunais, neatzītais dzejnieks Bangpūtis Ezervilnis, vīrs vidējos gados, gari noaudzētiem, pelēkiem matiem. Tie bija pieradināti, cilvēkiem ienākot. nokrist uz acīm, lai dzejnieks ar enerģisku galvas vēcienu varētu tos pasviest atpakaļ pāri pakausim, kas bija atbrīvojies no matu audzelības un spīdināja balto ādu.
Tā kā pirmajā laikā grāmatvedības ierakstu nebija daudz, Kaķītis vairāk tikai cilpoja apkārt ar Ezerviļņa vēstulēm rakstniekiem un rakstītājiem. Pie daudziem viņš nostaigāja četras un piecas reizes, bet nedabūja ne rindiņas. Dažs aizbildinājās ar nevaļu, dažs teicās apskatīties, kāds būšot jaunā žurnāla virziens, dažs atklāti pazobojās par redaktoru, kurš taču viens pats varot piepildīt visas loksnes.