Tā arī notika, ka Ezervilnim vajadzēja gandrīz vienam pašam piepildīt žurnāla slejas. Viņam palīgā nāca Gaiļa kundze, kas jaunības gados bija rakstījusi aizkustinošus mīlestības dzejoļus un pat stāstus par nepiepildītu mīlestību ar traģiskām beigām. Lai izskatītos, ka līdzstrādnieku saraksts ir plašs, viņi katram darbiņam lika citādu parakstu, un pirmā numura lasītāji tajā atrada Barigpūša Ezerviļņa, Ingunas, Kurbada Sārtoņa, Dzirkstītos Irisas, Lolitas Brīnumpuķes un Tālivalža Ineša vārdus. Pirmo numuru izpirka gandrīz bez atlikuma, lā ka pēdējos pāris simtus Gailis neļāva nest uz kiosku, jo tiem pēc kāda laika būšot milzīga retu grāmatu vērtība.
Ielīksmots par lielajiem panākumiem, redaktors pirmo algas un honorāru izmaksu bija nodzēris vienā naktī. Nākošajā dienā viņš kaulēja no Gaiļa avansu paģiru lāpīšanai, bet tas aizbildinājās, ka naudu ieguldījis papīrā tālākajiem numuriem, un nedeva. Kaķītis gan pabrīnījās, ka izdevējs rēķinus kārtot nav sūtījis viņu, un gaidīja tos iegrāmatošanai, bet Gailis vilcinājās iesniegt.
Tad Ezervilnis lūdza kolēģi Kaķīti aizdot līdz nākošajai izmaksai tikai desmit latiņu. Dzejnieks un redaktors izskatījās tik nelaimīgs un slims, garie mati nemaz vairs negribēja segt puskailo pakausi un nekārtīgās šķipsnās nokarājās uz acīm, ka Kaķītim sirds pielija ar maigu žēlumu un viņš atdarīja savu maku un izvilka desmit latu. Sievai bija apsolītas jaunas kurpes, bet viņa jau varēs pagaidīt tās pāris nedēļas.. Kad vecajām salabo nodilušos papēžus, vēl kādu laiciņu var nostaigāt.
Ar otro numuru vairs tik labi neveicās. Cik reižu Kaķītis apstaigāja kioskus, lūkodams iekasēt naudu, bet kiosknieki tikai pamāja uz lielajām žurnāla kaudzēm: — Redziet. tur viņi stāv. Nepērk. — Izdevējs algu tomēr izmaksāja. No rīcības kapitāla, — viņš gan piebilda.
Ezervilnis šajā reizē nevarēja Kaķītim aizņemtos desmit latus atdot. Lieta tā. ka viņš bija pasūtījis jaunu uzvalku — pēc mēra, jo pats izdevējs teicis, ka no redaktora ārienes ļaudis spriedīšot par žurnāla solīdumu. Kaķītis apskatīja Ezerviļņa diendienā nodzīto un krogos nolaistīto Marijas ielas fasona uzvalku, un tiešām — tas nebija tāds, kādu valkātu labi nostādīta žurnāla galvenais redaktors. Tāds varēja gan izskatīties no nabagu mājas paņemts atbildīgais redaktors, kādi bija daudziem laikrakstiem un pelnījās ar cietumā sēdēšanu par redakcijas grēkiem. Skaidrs, ka žurnāla gods prasa, lai Ezervilnim Initu kārtīgs uzvalks, tāpēc Kaķītis neko neiebilda, kad nevarēja aizdevumu saņemt atpakaļ. Taisni otrādi — viņš aizdeva Bangpūtim vēl desmit latu, lai tas varētu iegādāties arī atbilstošu virskreklu un kaklasaiti. Sieva nu gan drusku savilks pieri, kad viņš atkal nepārnesīs mājās visu algu. bet viņai taču jāsaprot, ka firmas gods un va jadzības jāuzskata augstākas par personīgām. — Ja Gailim būs vairāk naudas, tad arī mums klāsies labāk, — viņš nobeidza savus paskaidrojumus sievai.
Pie nākošās algas izmaksas, kas notika ar mazu nokavēšanos. Ezervilnim vajadzēja kopā ar draugiem iesvētīt jauno uzvalku. To nedrīkstēja izdarīt kaut kādā ostas krodziņā. bet tikai «Alhambrā». Tā bija noteicis izdevējs, kas arī pats piedalījās mazajās vakariņās un beigās izsauca pat šampanieša pudeli. Otrā dienā kā redaktors, tā izdevējs sūrsti jās par paģirām. Ezervilnis sēdēja nabadzības aizvainota mūzas dēla pozā, bet Gailis no paša rīta lika Kaķītim apskriet visus Rīgas kioskus un vismaz pāris latu sagrabināt. Kaķītis izvandīja Anniņmuižu, aizbrauca uz
Smerli, bet visi kiosknieki bija kā norunājuši vienu un to l>ašu atbildi: — Jūsu žurnālu tik maz pērk, ka labāk laidieties dibenā un nesaldējiet rokas.
Kaķītim bija tik nepatīkami atgriezties tukšām rokām, tik žēl skatīties divās nelaimīgās sejās, ka viņš, redakcijas durvis verot, izdomāja mazu viltību, kā izlīdzēt maizes devējam un darba biedram: viņš sataisīja priecīgu seju un paziņoja, ka desmit latu izdevies sagūstīt, bet īstenībā izņēma no kabatas savas algas atlikumu.
— Augustiņ! — iesaucās Ezervilnis un, apkritis Kaķītim ap kaklu, piegrūda viņa vaigam siekalām notecējušas lupas. — Tu esi mans labākais draugs. Pēc nāves es tevi Parnasā iecelšu par savu dzēriena devēju. — Gailis savu atzinību izteica apvaldītāk — ar laipnu smaidu un uzsitienu uz pleca. — Es jau paredzēju, ka bez jums tas žurnāls neies, — viņš vēl piebilda, un abi paģirainie pazuda aiz durvīm, atstādami Kaķīti aiz sajūsmas valgām acīm. Ir taču tik patīkami darīt citiem prieku, ja par to saņem atzinību.
Žurnālam gāja grūti. Ezerviļņa un Gaiļa kundzes stāsti un dzejas, lai arī parakstīti ar dažādiem vārdiem, tāpat viena otra diletanta ražojumi lasītājus nespēja iekustināt uz žurnāla pirkšanu. Ezervilnis izgudroja jaunu paņēmienu — viltot rakstnieku vārdus, samainot tikai vienu burtu vai pieliekot citu vārdu priekšā. Pircējus tas nedabūja iekārdināt, jo. nākamajā numurā tādi viltojumi bija jāpārtrauc, — redaktors krogā saņēma atklātu pļauku no kāda jauna, pašlaik atzīt sākta dzejnieka, kam konkurences žurnāls bija solījies pārtraukt drukāšanu, ja tas, kaut arī ar sagrozītu vārdu, došot savus dzejoļus Gaiļa izdev umam. Tad Gaiļa kundze nāca ar citu padomu: viņa došot katram numuram rakstu ar nosaukumu «Kas jāzina jaunlaulātajiem?». Tādi raksti sevišķi valdzinot pusaudžus. Un tie varot kļūt par galvenajiem žurnāla noņēmējiem. Lai ieinteresētu jaunos lasītājus, Kaķītim vajadzēja pirmo Gaiļa kundzes atsvaidzināto numuru uz ielas piedāvāt vidusskolniekiem, kad tie patlaban plūst no skolas uz māju. Kad jau kāds būs nopircis un izlasījis, gan pačukstēs citiem. Tādas lietas ātri apskrien Rīgu.
Tas bija grūtākais pārbaudījums Kaķīša darba gailās. Laikam no uztraukuma rokas svīda, bet grāmatvedim., kas pirmo reizi pildīja kolportiera pienākumu, žurnāla burtnīcas likās netīri lipīgas un bija pretīgi tādas pasniegt jaunajiem lasītājiem. Bet, iedomājoties, cik grūti klājas izdevējam, cik bieži tas grābsta ar pirkstiem tukšās kases sīknaudas nodalījumā un neko neatrod, Kaķītis norija nepatīkamo sajūtu. Norija, nevis izspļāva.