Kādu laiku žurnālam tiešām gāja labāk, bet Ingunas pamācībām reiz bija jāizsīkst. Nepalīdzēja arī tulkotie džungļu un dēku romāni, jo vairākas izdevniecības tādus laida klajā veselām sērijām. Naudas nepietika pat papīram, iespiešanai un ekspedēšanai. Kase mūžīgi stāvēja tukša, un, kad Gailis, atnākdams kantorī, velti pa to grābstījās. Kaķītim likās, ka tas grābstās pa viņa sirdi. Viņam bija pat tāda neskaidra vainas apziņa, it kā izdevējam būtu tiesība tieši viņam pārmest žurnāla neveiksmes. Kārtējas algas izmaksas sen vairs nenotika, redaktors un grāmatvedis saņēma katru dienu pa latam, pa diviem, un tos pašus pavadīja izdevēja nopūta. Tādos apstākļos Ezervilnim nebija ko domāt par parāda nolīdzināšanu Kaķītim, pēdējais to pārāk labi saprata, lai atgādinātu.
Vienreiz veselu nedēļu kasē neienāca ne santīma. Ezervilnis sēdēja drūms kā lietus pielijuši sila priede, un pat viņa mati aizmirsa nokrist pāri pierei, kad gadījās iemaldīties kādam apmeklētājam. Gailis bija kļuvis nerunīgs, tikai reizēm izgrūda pa vārdam, ka nebijis vērts pērles mest cūkām priekšā. Ar visu šo šļuru nu esot nogājis tik tālu, ka rīt nebūšot naudas pusdienām. Šī piezīme tik dziļi sasāpināja Kaķīša sirdi, ka viņš, mājās pārgājis, izkaulēja sievai piecus latus no bērna pūriņa naudas, ko tie bija sākuši krāt. kad uzzināja, ka viņu priekiem un bēdām gaidāms turpinātājs jeb, kā mēdz sacīt, mantinieks. Visu ceļu uz māju viņš bija domājis, cik vajadzētu Gailim pusdienām. Viņi ar sievu iztika ar vienu latu dienā, vairāk neiznāca, un galu galā vai nu tik svarīgi, ko cilvēks ēd iekšā. Bet Gaiļu ģimene droši vien nebija pieradusi ēst trīsreiz nedēļā kartupeli, siļķi un etiķi. Mazāk par pieci lati nez vai viņu pusdienas maksā, ja pierēķina konjaciņu, ko Gailis mīlēja iedzert ar aukstajiem uzkožamiem pirms cepeša.
Vislabākajā garastāvoklī, aizmirsis sievas asarainos pārmetumus par nedzimušā bērna aplaupīšanu, Kaķītis otrā rītā, īsi pirms principāla ierašanās, iemeta kasē pieclatu gabalu. Viņa upuri bagātīgi atalgoja izdevēja prieks, kad tā pirksti satvēra apaļo ripuļi un, pasvieduši gaisā, novietoja vestes kabatā. Ezervilnis žēli noskatījās pakaļ pieclatniekam, kad las kopā ar savu jauno īpašnieku izslīdēja pa durvīm. Tuvojoties pusdienas laikam, Bangpūtis izmeklēja visas sava uzvalka kabatas, bet, neko vērtīgu tajās neatradis, trīsreiz nopūtās, vairākas reizes pārstaigāja kantori no vienas sienas līdz otrai un griezās pie Kaķīša, vai tas gadījumā nebūtu bagāts ar piecdesmit santīmiem. Vismaz alus desu ar kāpostiem varētu kādā ēdienu veikalā pasūtīt. Kaķītis nespēja atteikt, jo piecdesmit santīmi viņam kabatā bija kopā ar ārsta recepti, ko sieva bija iedevusi zāļu izņemšanai. Un tā puslats pārceļoja pie Ezerviļņa, bet recepte palika pie Kaķīša. Redaktors aizgāja paēst desiņas ar skābiem kāpostiem, bet grāmatvedis, viens palicis, iztina no papīra sausas maizes gabaliņu. Pavalga vietā pusdienas papildināja līksma sajūta, ka šodien viņš varējis izpalīdzēt diviem cilvēkiem.
Kādā dienā Kaķīti uz ielas sastapa vecs paziņa, lielākas firmas darbvedis. Tas nopriecājās par negaidīto sastapšanos un piedāvāja pārnākt pie viņiem par grāmatvedi, jo nupat vakar savu veco grāmatvedi aizvadījuši uz mūža mājām. Alga būšot simt latu mēnesī, pie gadī juma, ja preces labi apgrozījušās, principāls nežēlojot uz svētkiem dažus desmit latus gratifikācijai. Vārdu sakot, šajos laikos kaut ko labāku sagaidīt būtu tikpat kā aklai vistai uzknābt graudu. Kaķītis kļuva domīgs un solījās todien pat aprunāties ar Gaili, vai nevar viņu laist uz jauno vietu. Bet, tuvojoties kantorim, viņš kļuva domīgs. Vai neizskatīsies tā, ka žurkas bēg no grimstoša kuģa? Gailis to uztvertu ka neuzticību viņa labi domātajam pasākumam, un lāga vīru tas ļoti sāpinātu. Drošības pēc viņš sievai par jauno darba piedāvājumu neko nestāstīja, bet, tajā dienā Gaili nesastapis, apņēmās aprunāties ar to rīt.
No aprunāšanās tomēr nekas neiznāca. Gailim bija smagas paģiras, un, velti izgrābstījies pa tukšo kasi, tas aizgāja īgns, kaut ko nesaprotamu norūkdams par darbiniekiem, kas visu tikai gaida no izdevēja, bet paši neko nespēj izdomāt. Runāt par aiziešanu Kaķītim pietrūka drosmes, un, kad draugs piezvanīja, viņš atteica, ka šoreiz laikam nekas neiznākšot. — Žēl, žēl, — tas novilka, — gribēju tevi reiz dabūt uz kājām, bet ja nu tu esi tāds altruists… — Viņš gan domāja: —… muļķis.
Kādu laiku žurnāls cīnījās ar nabadzību, bet tad laikam bija sācis iet labāk. Kase un grāmatas gan to nerādīja, bet izdevēja seja bija noskaidrojusies. Viņš mīklaini izteicās, ka gaidāmas pārmaiņas uz labo pusi, reizēm uzsita saviem darbiniekiem uz pleca, lai nu vēl saraujot, drīz jau varēšot vieglāk atvilkt elpu.
Pārmaiņas noskaidrojās pēc dažiem mēnešiem. Gailis nodeva žurnālu kādai sieviešu apvienībai, palikdams pats par izdevniecības direktoru, bet Ezervilnis ar Ingunu par redaktoriem. Vienīgi Kaķītim pašlaik pietrūkstot darba jaunajā izdevniecībā, jo arī pārējie pajinieki gribot no savas puses dažas algotu darbinieku vietas. — Starp citu, mūsu starpā runājot, — Gailis pačukstēja Kaķītim, tā sieviešu vadone jūsu vietu rezervējusi savam māsasdēlam. Laikam domā mani kontrolēt. Nodzēries gnīda — tāds mani kontrolēšot, viņš nospļāvās un sniedza Kaķītim roku uz atvadīšanos. — Ak tā, jums laikam tur vēl kaut kas pienākas no algas? Pienāciet tā apmēram pēc mēneša, kad būs pārņemti visi aktīvi un pasīvi.