Kā pēkšņu spērienu dabūjis pa galvu, Kaķītis izgāja uz ielas. Deniņus dauzīja doma, ka kabatā nav ne santīma, bet šodien jāved sieva ar mazo dēlu mājā no slimnīcas.
«Tad tādi viņi… tad tādi…» smadzenēs plaiksnījās rūgtums, un pirmo reizi viņam pamodās žēlums pret sevi.
PAŠNĀVNIECE
Divu ielu krustojumā kantoristi Annu Priedi pēkšņi kāds saķēra aiz rokas. Nepaspēja viņa I ne attapties, ne apskatīties, kad kā piķa lietus pār viņu nolija pārmetumi:
— Redz, kāda tu esi! Es saucu, saucu, bet būtu jele atskatījusies! Es jau arī tad gribēju iet savu ceļu. Kad vairs pat veci draugi nepazīst, kad pašas māte nolād, jāsaka, nav vērts tad pasaulē dzīvot. — Traģisko monologu noslēdza asaras.
— Pagaidi, pasaki vispirms labdien! — Anna pārtrauca runātāju, kurā pazina savu klases biedreni pagastskolā. Idu Puķīti. Īstenībā drauga titulu Ida viņai bija piešķīrusi patvarīgi, jo, lai gan visas trīs ziemas pagastskolā abas meitas bija nosēdējušas uz viena sola un telpu trūkuma dēļ dažu ziemu pat gulējušas vienā gultā, Annā pret Idu arvien bija mājojušas apslēptas nepatikas jūtas. Kaut kas varmācīgs bija Idas raksturā jau tolaik. Arvien viņa uzspieda citām meitenēm savus ieskatus, domas un jēdzienus. Ja brīvajās stundās meitenes strādāja rokdarbus, Ida arvien nopēla citu paraugus un slavēja savus. Bieži tās izjauca jau pusgatavus darbus, tik ļoti neglīti tie bija Idas acīs. Neviena, arī Anna, nebija aizstāvējusies pret Idas uzkundzību. Tādēļ vēl tagad Anna izjuta neapzinīgu īgnumu. Bet, nevarēdama uz reizi aptvert tā cēloņus, viņa iegrūda to kā niknu suni savas dvēseles pagrabos un smaidīdama jokoja:
Skaties, saimniekmeita Ida iebraukusi Rīgā! Droši vien kleitas un rotas sapirkties? Varbūt līgavas plīvurs gādājams?
— Ak Anna, ka tu vari tā izsmiet nelaimīgu cilvēku? —
Ida pārmetoši iesaucās. — Izdzīta es esmu no mājas, mātos nolādēta, tagad skraidu, darbu meklēdama.
— Izklausās ļoti traģiski. Pastāsti tuvāk, tā es neko nesaprotu.
— Ak, tas ir garš sāpju stāsts. Ja tu būtu rakstniece, tad gan es tev izstāstītu visu savu dzīvi. Nevienam cilvēkam laimes māte nav spriedusi tik skopu tiesu kā man. Bet es tevi ilgāk nekavēšu. Tu biji tik lepna un nemaz negribēji mani satikt. Ko nu es, nelaimes putns, maisīšosjums, laimīgajiem, pa kājām. Savu adresi man tomēr pasaki. Ja laimēsies Rīgā dabūt darbu, varbūt kādreiz aiziešu. Ja nedabūšu vietu, gan tad lasīsi avīzē, ka mans līķis izskalots no Daugavas dzelmes.
Ko tu niekojies ar tādām nāves runām! — apsauca Anna. — Kādu darbu tu īsti meklē?
— Kādu es varu meklēt? Kāda man izglītība, tāds darbs. Kalpones vietu meklēju.
— Nesen dzirdēju, ka ārste Kļaviņa meklējot kalponi. Aizej apjautājies. Vari atsaukties uz mani, esam drusku pazīstamas. Viņas adresi vari dabūt katrā aptiekā vai tālruņu sarakstā.
Ida pierakstīja Annas adresi un aizsteidzās.
*
Pēc pāris mēnešiem, no darba pārnākot, Annu Priedi sagaidīja ne visai priecīgs pārsteigums — viņas istabā it omulīgi sēdēja Ida Puķīte. Annu ieraugot, Idas seja it kā ieņēma pozu, kā zirnekļa tikls tai pārvilkās skumju izteiksme.
— Mīļā Anna, tu esi pēdējā osta, kur es kā dragāts kuģis piestāju atelsties, — Ida izteiksmīgi nodeklamēja.
— Tev vajadzēja kļūt aktrisei vai dzejniecei, ne kalponei, — Anna centās ar jautrību noslaucīt skumju zirnekļa tiklus no Idas sejas.
— Tev arī liekas? Tagad, kur esmu izstrādājusies vairākās vietās, arī man jāatzīst, ka kalpones darbs man pār rupju.
— Kā — vairākās vietās? Vai tu pie Kļaviņas nesalīgi?
— Salīgu. Bet, jāsaka, pie inteliģentiem daudz grūtāk kalpot nekā pie prastiem ļaudīm.
— Es nu nezinu. Kļaviņai iepriekšējā kalpone nodzīvojusi piecus gadus un gājusi projām tikai tāpēc, ka apprecējusies.
— Nevar teikt, ārste pali bija zelta cilvēks, tāpat arī kungs. Tikai viņas māte — nu, īsta ragana, ka jau es rakstīju.
— Kam tu tā rakstīji? — jautāja Anna.
Savā dienasgrāmatā. Zini, es rakstu dienasgrāmatu. Ja es mirstu, vismaz tad pasaule uzzinās, kā cilvēki mani vajājuši, līdz iedzinuši nāvē.
Annai likās, ka Idas fantāzija kā vista uzlidojusi pārāk augstā laktā, un viņa notrauca to zeme ar jautājumu:
— Cik ilgi tad tu pie Kļaviņas nodzīvoji?
— Divas nedēļas. Bet tad sarāvos ar veco. Es gribu reiz izmazgāt savu vatēto segu — kā no mājas netīru paķēru. te, Rīgā, negribas ar tādu segties. Uzlieku uz gāzes plīts ūdens katlu, bet vecene saka — nevarot tik izšķērdīgi rīkoties. Vakarā būšot vanna, lai izmazgājot tur.
Es teicu, vai jūs, ārstes māte būdama, tik daudz nejēdzat,«ka tādā ūdenī, kur cilvēks mazgājies, nevar segu mazgāt. Vecā skrien sūdzēt meitai, ka es esot rupja.
— Un tevi atlaida?
— Gluži neatlaida. Es aizgāju pati. Domāju, vai pasaulē tik vien vietas. Bet Rīgā vairs nedabūju darbu. Visur prasa ieteikšanas. Salīgu uz laukiem Babītes pagastā. Suņa dzīve tur bija. Divas nedēļas nodzīvoju, tad braucu uz Rīgu. Iebraucamajā vietā salīgu uz Vangažiem. Tur gan bija labāk, visi lauki izgrāvoti, lopiem seklā kūts.
— Kāpēc tu nepaliki tur ilgāk?
— Man bija bailes, ka saimnieks neiemīlas manī. Vienmēr saka sievai — ko nu tu nāksi uz lauka, gan jau Idas jaunkundze man palīdzēs vezumu sataisīt. Es domāju, tikmēr jaunkundžos, kamēr sāks vēl rokas palaist. Bet es esmu apņēmusies tīra un šķīsta nomirt, kaut arī man dzīvē ietu tik slikti, ka vai Daugavā jālec.
— Tu vēl neesi pastāstījusi, kāpēc aizgāji no mājām. Vai jums tagad tik grūti sācis iet?
— Es nevarēju paciest to netaisnību, ko vecāki man darīja. — Idas acīs paspīdēja asaras. — Neviens mani nesaprata. Brālis nicināja kā vien mācēdams. Kad prasu tēvam, kas man tiks par lielo strādāšanu, vai nebūs tā, ka es izstrādāšos sava brāļa jaunkunga labā, tēvs tikai smejas — šis jau līdzi neko neņemšot, gan izdalīšot mantu pēc viņa nāves. Es pastāvēju, lai raksta testamentu. Ja ne, es par velti vairs nestrādāšu nevienu dienu.