Vai nu gluži par velti esi strādājusi! Skatos, tev tik labas drēbes mugurā. Varbūt esi arī pūru ietaisījusi?
Drēbes, drēbes! — Ida mēdījās. — Kas no tām skrandām ir, ja redzi, ka otrs paņems visu mantu. Pat ceļa naudu tēvs nedeva. Labi, ka biju pati iekrājusi, rudeņos pārdodama savas aitas.
— Varbūt viņš negribēja, ka tu aizklīsti pasaulē, kad mājā darba un maizes pietiek? — ieminējās Anna.
— Ak Dievs, tiem būtu manis žēl! Māte vēl, prom braucot, mani nolādēja, tāpēc arī tagad klīstu ka ubadze.
— Nolādēja? — nodrebēja Anna.
— Jā, taisni nolādēja. Kad sasēju savas mantiņas un atvadījos, māte teica: «Un tad piemini mūs un mūsu māju, kad tev pasaulē nebūs savu galvu kur likt!» Es vienmēr atceros šos vārdus, kad man visur izput vietas.
— Varbūt tu viņu pārprati. Droši vien viņa domāja, lai tu nāc mājā, ja tev slikti klājas.
Nekad! Dzīvu viņi mani vairs neredzēs. Ja tu atļausi pie tevis palikt, es vēl kādu laiciņu meklēšu darbu.
Tā nu ir. apjuka Anna. — Istabiņa maza. Pa vakariem man jāmācās angļu valoda. Kādu laiciņu varētu. Bet gan jau tu drīz atradīsi darbu, — viņa mierināja vairāk sevi nekā Idu.
— Paldies tev, mana bērnības draudzene! — Ida spieda Annai roku. — Tiklīdz es manīšu, ka esmu tev par apgrūtinājumu, meklēšu sev mājvietu upes dzelmē.— Svinīgo apņemšanos apzīmogoja asaras.
Annai kļuva Idas žēl. Atkal viņa sarāja īgnuma suņus, kas jau smilkstēja zemapziņas pagrabā. Varbūt tiešām Idas sirds ir tik smalka un jūtīga, ka tai sāp katrs rupjāks ikdienas pieskāriens. Vai mazums bija lasīts grāmatās par lieliem sapņotājiem, kurus līdzcilvēki iedzen nāvē?
Tā Ida Puķīte palika pie Annas Priedes.
— Tu redzēsi, es tevi nemaz neapgrūtināšu. Tu nemaz nemanīsi, ka es te esmu. Un es iztikšu ar taviem palieciņiem, sentimentālā pazemībā apliecināja Ida.
Tomēr jau pirmajā naktī Anna manīja, ka Ida ir te. Viņas mēbelētajā istabiņā bija tikai viena gulta, un tajā viņai nācās dalīties ar Idu. Ida aizmiga cieta laucinieces miegā, bet Anna nevarēja par aizmigšanu ne domāt. Neērti noliktā roka sāka tirpt, tad sāpēt, bet viņa neiedrošinājās pagriezties uz otriem sāniem, lai neuzmodinātu viešņu, lvad beidzot notirpušā roka kļuva nejūtīga, Anna kaut kā pavēlās uz muguras. Pēc brītiņa tāds stāvoklis likās vēl neērtāks par iepriekšējo. Spilvens lieca kaklu kāsī. Kādu stundu viņa cieta, bet tad kakla dzīslas aizsāpējās kā grieztas. Uzmanīgi viņa pagriezās uz otriem sāniem. Likās, nu beidzot aizmigs. Bet, kad laidās snaudā, Ida strauji pagriezās uz Annas pusi un uzlika pāri savu roku. Anna satrūkās kā no sitiena. Miegs bija aizbiedēts uz vairākām stundām.
Rītā Anna piecēlās daudz vairāk nogurusi, nekā vakarā gulēt ejot. Darbā bija jātiek pulksten astoņos. Parasti mājā viņa brokastis neēda. Šorīt turpretī papriekš bija jāaiziet uz veikalu, jāpārnes maize, piens, sviests.
Afona salika visu uz galda un gribēja skriet projām, jo pulkstenis jau rādīja pusastoņi.
— Kā tu man kā suņam pasvied priekšā, — protestēja Ida. — Ēd taču pati arī reizē ar mani.
— Mīļā Ida, nav laika.
— Vajadzēja agrāk celties.
Pusdienas laikā radās jauna problēma. Savā mēbelētajā istabā virtuves lietošanas tiesības Annai nebija. Iztika kā kuro reizi. Dažreiz iestrēba ēdienu veikalā zupu, biežāk iekoda maizi un tā aizskrēja uz angļu valodas stundām. Kā rīkoties tagad? Visideālāk būtu aiziet kopā ar Idu uz ēdienu veikalu. Anna iegriezās kādās durvis un pārskaitīja naudu. Septiņi lati — un nedēļa līdz pirmajam. Vienai pieliktu bagātīgi, bet divām? «Ko, Idai taču pašai būs nauda, vismaz sakumā!» nopriecājās Anna, it kā atbrīvodamās no avansa draudiem.
Mājā Anna sastapa Idu mīkstajā krēslā atlaidušos, romānu klēpī.
— Es visu rītu domāju, kas tev gan vainas. Kad darbs beidzies, sēdi mīkstā krēslā un palasi vai pasapņo. Kad es salīdzinu savu dzīvi ar lavu, man rodas naids pret saviem vecākiem. Vai nevarēja mani arī paskolot? Tad vis es tagad nemētātos citiem par kāju pameslu.
— Cik atceros, tu pati negribēji tālāk iet skolā. Gribēji mācīties rokdarbus un citas praktiskas lietas.
— Ko nu tāds bērns jēdz. Ja vecāki mani būtu mīlējuši, būtu kaut vai kājas sasējuši un aizveduši skolā.
— Ļoti varmācīga māte. Bet, klausies, kā būs ar pusdienām? Iztiksim ar sausu vai iesim uz ēdienu veikalu?
— Derētu reiz apskatīties. Es vēl nekad neesmu bijusi Rīgas ēdienu namos.
Anna izvēlējās zirņu zupu.
— Zirņu zupu esmu uz laukiem diezgan izstrēbusies, — nicīgi novilka Ida. — Gribu nogaršot pilsētnieciskākus ēdienus. Piemēram, Vīnes šniceli ar kāpostiem. Vai, un kādi te brīnišķīgi saldie ēdieni! Es katrā ziņā gribu zināt, kāds ir ananasu krēms ar mērci.
Pieklājības pēc arī Anna izvēlējās saldo ēdienu.
Pabeigusi ananasu krēma garšošanu, Ida paleicās par pusdienām. Bet nu viņai jāsteidzoties pēc avīzes un jāmeklējot darbs. Gluži iztrūcinājusies, Anna samaksāja rēķinu. Skaidrs, ka līdz pirmajam bez avansa neiztiks.
«E, nevajag priekšlaikus zūdīties,» mierinājās Anna. «Varbūt šodien pat Ida atradīs darbu, un tad tev būs pašai no sevis kauns par tik sīkmanīgām domām.»
Vakarā Ida pārnāca sadugusi. Nekā neveicies. Aizskrējusi vienā vietā, jau meitas sēd rindā uz kāpnēm. Negaidījusi, steigusies uz citu adresi. Tur uzprasītas rekomendācijas. Trešajā vietā nevarējusi salīgt ar algu. Vienā mājā cilvēki likušies tīri lādzīgi, bet tur bijuši vairāki mazi bērni.